Jaunā budžeta pieņemšanas teatrālais process kārtējo reizi labi ilustrē Latvijas politiķu profesionalitātes trūkumu un Maksa Vēbera ideāla “Politika kā profesija un aicinājums” neiespējamo realizāciju Latvijā. Pārlieku optimistiskās Finanšu ministrijas prognozes par valsts budžeta nākamā gada ieņēmumu pieaugumu un Latvijas ekonomisko straujāko uzrāvienu starp Baltijas valstīm var novest pie deputātu ieslīgšanas pašapmierinātībā, neieraugot īstās iedzīvotāju un uzņēmēju vajadzības. Ja deputāti tiešām strādātu profesionāli, veltot savai profesijai atbilstošu atdevi un veicot to kā savu īsteno dzīves aicinājumu, nevis domātu tikai par savu labklājību, palielinot savas algas, laikā, kad ir pietiekami liels bezdarbs, Latvijas bērnu pabalsti ir nesamērāmi ar ievērojami augstākiem bērnu pabalstiem bēgļiem, notiek skolotāju, mediķu streiki un citi radošās inteliģences protesti. Pārāk daudz reformu un modernizācijas projektu, kuriem līdz šim tika tērēti miljoni, taču rezultātā medicīnas un izglītības joma atkal stāv pie sasistas siles, e-veselības un e-skolas projekti izgāzušies, nauda iztērēta, rezultāta nav! Izdevīgi, jo var nopelnīt uz valsts, tātad citu rēķina! Mazs atalgojums ietekmē valdības kvalitāti nav un nevar būt arguments, lai paviršāk pildītu pienākumus un vājāk pārstāvētu savu vēlētāju intereses un vajadzības parlamentā!
Nenoliedzami hibrīdkara laikā drošība ir prioritāte, taču visus iepriekšējos gadus tā varēja būt gan izglītības joma, gan medicīna un nākamgad mēs loģiskā kārtā nonāktu pie aizsardzības jomas. Kamēr Latvija priecājas par mieru, tikmēr var spriest, ka izglītības un medicīnas joma ir svarīgākas, taču jāatceras nesenie terorakti Francijā un citviet un visiem uzreiz ir skaidrs, kas ir prioritāte rīt. Bez stiprām robežām, pastiprinātas drošības izglītības, medicīnas iestādēs vai citās publiskās vietās, pasākumos pilnvērtīgi nevarēs strādāt neviena joma. Tā ir šodienas Eiropas krīze. Eiropa ir iesaistīta 3. pasaules karā ar citiem noteikumiem, ieročiem un politiku. Taču politiķu trekno gadu vieglprātība gadu gaitā “spalvu met, bet tikumu nemaina”. Kas notiek mūsu valstī, ja pat premjere koķetē ar nopietnām lietām un pauž neziņu, savukārt prezidents biežāk redzams izklaides pasākumos nekā nopietnās, valstiski svarīgās diskusijās? Vai tiešām Latvijā viss ir kārtībā, kamēr pārējā Eiropa saskārās ar krīzi un terorisma postu? Vai personiskās ambīcijas ir politiķu dienaskārtības prioritāte vai tomēr valsts intereses un Latvijas labklājība?
Lai varētu tērēt naudu, tā ir jānopelna, atbalstot Latvijas uzņēmējus, radot stabilu nodokļu vidi un iedrošinot un atvieglojot lieko “birokrātisko” slogu uzņēmējiem, jo kā varēja redzēt LTV1 raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” eksperimentā “Bistro “Frics””, uzņēmējdarbības uzsākšanai ir pārāk daudz birokrātisko šķēršļu, kuri mazina cilvēku vēlmi strādāt uzņēmējdarbībā. Arī daudziem izpētes projektiem nevajadzētu tērēt simtiem tūkstošu eiro, ja politiķi, tiekoties ar vēlētājiem, pētītu un analizētu viņu vajadzības un tās godprātīgi pārstāvētu parlamentā.
Latvija ir maza valsts, apveltīta ar spēcīgu garu, patriotismu un lielu izturību, taču ar sliktu saimniecības vadīšanu var iznīcināt pat visstiprāko pili. Tautas kritika politiķiem ir kā sāls, kas padara politiķu darbu baudāmāku un liek sarosīties. Kļūsim aktīvāki, atbildīgāki un vairāk iesaistīsimies savas valsts politikā, atgādināšu kādas vēsturiskās personas Luija XIV vārdus – “Valsts, tas esmu es!”.
Evita Brokāne
