Gulbenes rajona vienīgā blakusvāģu ekipāža Aigars Vasiļenko/ Atis Verebs līdz pat pēdējam posmam atradās Latvijas Motosporta federācijas kausa izcīņas līderpozīcijā, tomēr kopvērtējumā viņi ierindojās 2.vietā.
Gulbenes rajona vienīgā blakusvāģu ekipāža Aigars Vasiļenko/ Atis Verebs līdz pat pēdējam posmam atradās Latvijas Motosporta federācijas kausa izcīņas līderpozīcijā, tomēr kopvērtējumā viņi ierindojās 2.vietā.
A.Vasiļenko stāsta, ka pēdējā posmā Cēsīs viņiem atlicis finišēt kaut vai tikai 15.vietā, taču diemžēl viņiem to neizdevās izdarīt, tādēļ kopvērtējumā izcīnīta 2.vieta. “Mēs nefinišējām vispār. Pirmajā braucienā mūs pievīla tehnika un arī otrais brauciens bija ļoti neveiksmīgs – sadūrāmies ar atpalicējiem un nefinišējām. Taču pie šādas konkurences arī 2.vieta ir labs sasniegums,” atzīst motosportists.
Aigars ar motosportu nodarbojas ļoti sen, taču bez pārtraukuma tas tiek darīts sešus gadus. “Braucām visi – gan tēvs, gan brālis, gan es. Esmu braucis arī ar solomotociklu. Agrāk kopā cīnījos ar Raimondu Apsīti, taču pagājušajā sezonā par līdzbraucēju sāka braukt A.Verebs. Iepriekšējā sezonā ar Raimondu pilnībā iznīcinājām motociklu, nedaudz pabraucu ar solomoci, taču sapratu, ka tas nav tas. Uzzināju, ka Atim ir blaķene, bet nav braucēja, tā arī sākām sadarboties. Ja sākumā Atis uz startiem amatieru klasē skatījās nedaudz skeptiski, pēc pirmajām uzvarām saprata, ka viss būs kārtībā,” stāsta motosportists.
Nākamajā sezonā šī ekipāža trasēs dosies ar citu motociklu. “Ar veco motociklu drošības apsvērumu dēļ vairs negribas braukt, turklāt viss iet uz priekšu un gribas jaudīgāku tehniku. Cilvēkam taču nekad nepietiek, vienmēr vajag vairāk un labāk. Jaunais mocītis būs tikai gadu vecs un daudz jaudīgāks nekā vecais,” stāsta Aigars. Šogad krosos viņš ar savu līdzbraucēju pārstāvēja motoklubu “Gulbenes moto”, nākamajā sezonā viņi startēs motoklubā “Latgale CAMK”. “Tas ir otrais lielākais motoklubs Latvijā. Viņi mums sponsorēs licences, apdrošināšanas, kreklus, riepas. Lai kā man negribētos pāriet uz citu klubu, šobrīd ir jādomā par finansiālajām iespējām – kurš maksā, tas pasūta mūziku,” spriež sportists. Aigars norāda, ka viņu komandā ir pieņemts tā – līdzbraucējs gādā par naudu, bet Aigars tikai skrūvē un brauc. Jāteic gan, ka skrūvēšanas arī ir daudz, reizēm tas tiek darīts pat naktīs. “Šis sporta veids man ir kā slimība. Lai arī tajā fiziski nogurstu, garīgi esmu atpūties. Kamēr vien būs veselība un atbalstītāji, mest malā es to netaisos,” saka Aigars.
Jautāts, vai nebaidās gūt traumas, Aigars saka – arī citos sporta veidos gūst traumas un pat uz ielas tās var gūt. Tad viņš, trīs reizes spļaujot pār plecu, piebilst, ka līdz šim nopietnu traumu neesot bijis. “Varbūt tā ir pieredze, varbūt vecums, neesmu vairs tik pārgalvīgs. Ir robeža, kad jūti – varētu vēl ātrāk, bet labāk nevajag. Motosportistam Valdim Mednim no Lejasciema ir labs teiciens: “Ir jābrauc tā, lai pirmdien būtu darbā!” Tā arī mēģinu darīt. Motosportā nepietiek tikai ar spēku, ir jādomā arī ar galvu, sevišķi blakusvāģos, jo brauc divatā. Sākot braukt ar blakusvāģi, visu laiku atskatījos, vai līdzbraucējs ir. Tagad braucu vien. Ir pārliecība par to otru cilvēku, jo ir izveidojusies laba sadarbība,” stāsta sportists.
Šīssezonas sasniegumi ir labākie Aigara motosportista karjerā. Viņš atzīst, ka uz goda pjedestāla pirmā pakāpiena ir grūti nokļūt. “Pēc startiem Ķegumā salīdzinājām savus laikus ar pasaules braucēju laikiem. Bija patīkami konstatēt, ka esam kaut kur pa vidu. Saka jau, ka vēl ir iespēja augt, taču mūsu vecumā tas ir grūti. Kad sāku braukt, nebija iespēju, bet tagad jau ir nedaudz par vēlu, taču iespēju robežās cenšamies,” norāda motosportists. Viņš priecājas, ka viņam ir tik daudz atbalstītāju un līdzjutēju. “Lielākais līdzjutējs ir brālis. Viņš pats brauc retroklasē. Šobrīd arī viņam tiek būvēts jauns motocikls, ar ko startēt nākamajā sezonā. Liels paldies jāsaka arī ģimenei, draugiem, paziņām un kolēģiem,” saka Aigars.
Viņš atzīst – ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, vajag tikai gribēt un gan jau viss izdosies.
