Piektdien, 25.maijā, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga piederēja Smiltenei un smilteniešiem.
Piektdien, 25.maijā, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga piederēja Smiltenei un smilteniešiem. Viņa priecājās, ka šinī Ziemeļvidzemes pilsētā tāpat kā agrāk maijā reibinoši smaržo ceriņi. Un tādās reizēs, kad prezidente ir vizītē Latvijas novados, viņa lietderīgo savienojot ar patīkamo, ar atpūtu.
“Redzēt vietējo dabu, uzklausīt cilvēkus, skatīties dziedam un dejojam bērnus tautas tērpos – tā ir arī atpūta,” preses konferencē uzsvēra prezidente. Viņa arī ielāgojusi lietišķo un ekonomiski nozīmīgo Ziemeļvidzemei. Bet preses konferencē galvenokārt saruna bija par jautājumiem, ko uzdod visā Latvijā.
Kur iedzīvotājiem rast uzmundrinājumu?
“Cilvēkiem ir jāatceras, ka jebkurā situācijā vienmēr ir risinājums. Ir jāatceras, ka esi dzīvs, vesels. Jādomā par konkrēto, par to, kas ir. Un par to, kā uzlabot dzīvi,” sacīja prezidente.
Viņa atcerējās kara laiku, kad pati vēl bija bērns, “kad viss bija bezcerīgs un pāri vēlās dažādas armijas”. Vecāki toreiz atraduši iespēju, kā izķepuroties, izdzīvot un tikt galā. Prezidente uzsvēra, ka šodienas Latvijas iedzīvotāju vecāki un vecvcāki ir rīkojušies tāpat. “Kāpēc gan mūsdienu paaudzei tas nebūtu iespējams? Skaidrs, ka Latvijai nepieciešami ieguldījumi kapitālistiskajā iekārtā. Vai nu uzkrājot, kas prasa laiku, vai aicinot palīgā kādu no citurienes,” sacīja V.Vīķe – Freiberga.
Viņa uzsvēra, ka sevišķi jaunajai paaudzei vajadzētu saprast, ka, cerot uz attīstību, “nevar raizēties, ka nāks iekšā svešinieki un visu pārņems”. Pretējā gadījumā draud norobežošanās no pasaules, jo “viss paliks pa vecam”. Tas nozīmē liegt sev ieiešanu pasaules apritē. Toties ārzemniekiem Latvijā pārpērkot veikalus un viesnīcas, radīsies jaunas darbavietas, kas sekmēs labklājību. “Man liekas, ka ļaudīm vēl aizvien ir aizdomas pret svešinieku. Tā mantota no padomju atšķirtības laikiem, kad bija dzelzs priekškars, kad visi svešinieki tika uzskatīti par ārzemju spiegiem vai diversantiem. Turklāt arī latviešu zemniekiem no seniem laikiem ir raksturīgs aizdomīgums. Modernā pasaulē mums lēnām jāpierod pie domas, ka svešinieks nav ienaidnieks. Svešinieks var kļūt draugs un sadarbības partneris,” sacīja prezidente.
Pieaugušajiem jāmaksā pašiem
Prezidente pauda, ka laukos ir profesijas, kas šodien Latvijā zaudējušas aktualitāti. Ne visi var atrast darbu. Piemēram, traktoristi. Ir darbaspēka pārpalikums. Turpretim informācijas tehnoloģiju jomā trūkst speciālistu. “Lai cilvēki varētu pārprofilēties, vajadzētu valsts pabalstu. Svarīgi, lai valdība izglītības programmās atrastu vietu arī pieaugušo izglītībai. Ne tikai jaunieši, bet arī ļaudis brieduma gados būtu spējīgi apgūt mākas. Ja, piemēram, tiktu piedāvāti vakara kursi,” sacīja prezidente.
Turpretim, runājot par vaļaspriekiem, par interešu izglītību, viņa pauda, ka “katram pašam no saviem līdzekļiem būtu jāatlicina”. “Tāpat kā cits nopērk savu “vodkas” pudeli vai aiziet uz kino. Tāpat cilvēks varētu ziedot kursiem, mācoties aust, adīt vai izšūt,” saka V.Vīķe – Freiberga.
Katrā bijušajā kolhozā sava pašvaldība?
Par gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu prezidentei ir viedoklis. Viņai ir nepieņemams uzskats, ka katrā bijušajā kolhozā vajadzīga sava pašvaldība. Jāgādā, lai iedzīvotājiem būtu pieejami visi nepieciešamie pakalpojumi. Tāpēc reformai jābūt racionālai.
“Pašvaldības vajadzīgas tik daudz, lai apvienotu zināmu iedzīvotāju skaitu. Ceļi ir asinsrite saimnieciskajai darbībai. Svarīga ir arī telekomunikācija. Grūtības ar interneta pieslēgumiem ir traucēklis. Ir jādomā, lai katrā vietā Latvijā varētu pieslēgt internetu. Šinī ziņā mēs jau tagad atpaliekam no Igaunijas,” uzsvēra V.Vīķe – Freiberga.
Par latvisko identitāti un Eiropas Savienību
“Būtiskais mūsu līdzdalībā Eiropas Savienībā ir, lai mēs būtu līdzdalībnieki lemšanas procesos. Kad tiek izlemts, piemēram, par ļaužu brīvo pārvietošanos, par ierobežojumiem, kādi ir pieļaujami. Mēs zinām, ka brīva ļaužu pārvietošanās ir viena no četrām pamatvērtībām, uz kurām balstās Eiropas Savienība. Bet Vācija ir noraizējusies par lētā darbaspēka ieplūšanu no Polijas. Arī Austrija baidās. Tādā brīdī šīs zemes nāk ar iebildumiem un pieprasa Eiropas Savienībai septiņu gadu pārejas politiku jaunajām kandidātvalstīm, lai ierobežotu personu brīvo kustību,” stāstīja V.Vīķe – Freiberga.
Viņa pauda, ka šīs lietas ir debatējamas. Taču katrai valstij bez šaubām jāaizstāv savas intereses.
Latvija, NATO un Krievija
Latvijas un Krievijas viedokļi esot tik atšķirīgi, ka prezidente, tiekoties ar Vladimiru Putinu, savstarpēji vienojušies par to vispār nerunāt. Krievija uzskatot, ka NATO alianse vispār nav vajadzīga. Tanī pašā laikā NATO ne tikai pastāv, bet arī paplašinās. “Krievija vēl aizvien domā par sevi kā par lielvalsti. Ir grūti atsacīties no imperiālistiskās domāšanas. Taču ar to būs jāsamierinās. Ir jau samierinājušies, ka Polija pievienojas NATO aliansei. Tas ir neatgriezeniski. Polija tiek uzskatīta par Krievijas vienu no labākajām dialoga partnerēm Eiropā. Par tādu pašu dialoga partneri arī Latvija varētu kļūt,” pauda prezidente.
Viņa esot pārliecināta, ka ar laiku Latvija un Krievija varēs sarunāties “kā draudzīgas kaimiņvalstis bez jebkādiem saspīlējumiem”.
