Gulbīša vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Dagmārai Prohorovai Gulbīša skola ir pirmā un vienīgā darbavieta 35 gadus.
Gulbīša vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Dagmārai Prohorovai Gulbīša skola ir pirmā un vienīgā darbavieta 35 gadus.
“Man bija 20 gadi, kad sāku strādāt par skolotāju. Šovasar skolā bija absolventu salidojums, un ieradās arī mani pirmie audzēkņi. Viņi mani toreiz vairāk audzināja nekā es viņus. Tikai tagad atklājās, ka mani audzēkņi toreiz bijuši greizsirdīgi uz visiem, kas man tuvojās. Tagad, kad ir gadu pieredze, stāties klases priekšā ir daudz vieglāk. Toreiz man trīcēja rokas un kājas, nevarēju atrast pareizos vārdus, tagad mani varētu sviest no dažādiem augstumiem, es kā kaķis kristu tikai uz kājām. Pieredze nāk ar laiku. Augstskolas zināšanas salīdzinoši ir nieks ar to, ko gūst, ikdienā strādājot ar bērniem,” saka skolotāja.
1.septembrī D.Prohorovai esot dažādas izjūtas. Ir vēlēšanās satikt klasi, tomēr ir arī bažas, kā kopā veiksies. Pavasarī viņa no audzināmās klases audzēkņiem šķīrusies ar dažādiem abpusējiem vēlējumiem. “Es vēlēju, lai pa vasaru viņiem norimtu pusaudžu trakums. Jau tad no viena zēna saņēmu atbildi: “Nemaz neceriet, skolotāj. Rudenī būs vēl grūtāk”. Bet pa vasaru bērni ļoti mainās. Ir iedeguši, frizūras ir citas, stāja ir mainījusies. Sākums vienmēr ir interesants,” secina D.Prohorova.
Viņa atzīst, ka lielākais prieks darbā ir tad, ja skolēns iemīlējis lasīt grāmatas. Arī “Zaļo zemi” un “Mērnieku laikus”, kaut gan no sākuma nobijušies no grāmatas iespaidīgā lieluma un citu skolēnu runām par šīm grāmatām. Ir prieks, ja skolēns gūst panākumus olimpiādēs un tālākajā dzīvē.
