Visu mūžu darbojoties sporta jomā dažādās aktivitātēs, arvien nācies būt saskarē ar priekšniecību, ar tās attieksmi. Pieredzētais licis daudz ko pārdomāt. Dalīšos atmiņās tikai par dažām epizodēm.
No 1962. līdz 1966.gadam Lizumā piedalījos skolas stadiona būvniecībā. Darbs tika iesākts spontāni, bez izstrādāta plāna par to, kādu palīdzību vajadzētu saņemt no kolhoza “Spars”, kādu no skolas vadības. Bija brīdis, kad šķita: esmu viens pats un mani skolēni, kā saka, “pie sasistas siles”. Kolhoza palīdzība bija haotiska gan tehniskā, gan materiālā ziņā. Visu smagumu iznesa skolēni, katrs no viņiem stadiona būvniecībā nostrādāja 10 stundas. Paši veicām laukuma drenāžu, lējām skrejceļa apmales, gādājām skrejceļa segumu. Prieks, ka arī šodien šajā pašā vietā ir stadions. Protams, jaunā veidolā. Tomēr arī sešdesmitajos gados veiktais darbs ir daļa no šodienas ieguvumiem.
1966.gada rudenī Lizumā tika atklāts uzbūvētais skolas stadions. Ceremonija nebija svinīga, nesagaidījām tos, kurus gribējām redzēt. Drīz pēc tam kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretāre mani aicināja uz sarunu. Ļāvu vaļu emocijām. Valodas par šo situāciju nonāca līdz partijas rajona komitejas sekretāres Ilgas Zvirbules ausīm. Viņa atbrauca uz Lizumu, kopā ar mani izstaigāja visu stadionu, parunājās ar skolēniem. Atsveicinoties viņa sacīja, ka gādās, lai tieku apbalvots par veikumu izglītības sistēmā. Es atjokoju, ka tas neatsvērs stadiona būvniecības laikā noplēstos zābakus. To dzirdot, I.Zvirbule noprasīja, vai es vienlaikus ar darbu skolā, kur biju fizkultūras skolotājs, vadu arī kolhoza fizkolektīvu, un saņēma apstiprinošu atbildi. Pēc nedēļas, tavu brīnumu, kolhoza valde man kā savam sporta metodiķim līdzās pedagoga algai piešķīra vēl 50 rubļu ikmēneša algu. Tolaik tā bija liela nauda. Vēlāk uzzināju, ka tā rīkoties kolhoza vadību bija rosinājusi I.Zvirbule. Tā es kļuvu pirmais algotais sporta metodiķis kolhozā un visā rajonā. Turklāt 1966.gadā man tika piešķirts arī solītais apbalvojums un es kļuvu par “teicamnieku tautas izglītības darbā”.
Pēc Lizuma perioda mana dzīve un darbs saistījās ar Gulbeni un Staru ciemu. Es paliku uzticīgs sportam un savu ideju realizācijā guvu lielu atbalstu no Staru sovhoza direktora Gunta Blūma. Staros uzbūvējām sporta zāli, tapa mototrase. Atceros, ka mototrases atklāšanā piedalījās arī I.Zvirbule. Viņa tika iepazīstināta ar trasi ātrās braukšanas tempā, atrodoties vieglajā automašīnā. Kad pēc brauciena viņa izkāpa no transportlīdzekļa, ar azartu acīs teica: “Jūtu, kā man zem kājām zeme griežas ap savu asi.”
Šodien ir citi laiki. Cita politika. Citāds darba stils un organizācija. Taču pagātnē veiktie labie darbi ir un paliek. Tos ir veikuši tālaika cilvēki. Padarītos labos darbus atceramies. Un reizēm, kad atkal jau sporta jomā man kā galda tenisa spēles entuziastam nākas saskarties ar šo laiku priekšniecības neieinteresētību, atceros vecos laikus. Un ar nožēlu nākas secināt, ka tagad vairs nav tāda priekšnieka, pie kura var aiziet izkratīt sirdi, zinot, ka tiksi sadzirdēts. Tomēr taisnības labad ir jāsaka, ka vēl nesen Gulbenes rajonā/novadā tāds priekšnieks bija – Nikolajs Stepanovs. 2007.gadā ar viņa gādību Staru ciema galda tenisa bāze tika krietni uzlabota par pašvaldības līdzekļiem. Bez šādas palīdzības minētā sporta veida attīstība Staros nebūtu iespējama. N.Stepanovu ar labiem vārdiem galda tenisistu aprindās atceramies vienmēr.
