Gribu arī no savas puses piebilst rakstam “Pagastu centrus un parkus nevēlas skatīt kā tuksnešus” (publicēts 21.oktobrī – red.), jo manuprāt apraktītā problēma ir izklāstīta visai vienpusīgi un prasa pamatīgāku izskaidrojumu.
Gribu arī no savas puses piebilst rakstam “Pagastu centrus un parkus nevēlas skatīt kā tuksnešus” (publicēts 21.oktobrī – red.), jo manuprāt apraktītā problēma ir izklāstīta visai vienpusīgi un prasa pamatīgāku izskaidrojumu.
No šī raksta nav saprotams, kas tad īsti ir domāts ar jēdzienu “parks”. Ne jau kurš katrs koku puduris pagasta centrā ir parks. Parasti ar šo jēdzienu apzīmē lielus dekoratīvus dārzus, ko ar savu saimniecisko darbību veidojis cilvēks, vai arī teritorijas, kurās saglabājusies cilvēka nepārveidota vai mazpārveidota dabas vide un tai piešķirts valsts dabas aizsardzības objekta – dabas parka statuss. Ir jābūt noteiktiem kritērijiem, pēc kuriem to nosaka.
Attiecībā uz parkiem, ko veidojis cilvēks, varu paskaidrot, ka Gulbenes rajonā deviņu muižu parki – Augulienas, Beļavas, Vecgulbenes, Jaungulbenes, Litenes, Lizuma, Stāmerienas, Kalna muižas un Rankas muižas parks – atrodas valsts aizsardzībā kā kultūras pieminekļi. Pēc “Aizsargjoslu likuma” ap visiem šiem objektiem (arī visiem citiem kultūras pieminekļiem) lauku apvidū vēl ir 500 metru (pilsētās 100 metru) aizsardzības zona, kurā visa saimnieciskā darbība, kas pārveido apkārtējo ainavu, arī koku ciršana vai mežizstrāde, ir jāsaskaņo likumdošanā noteiktajā kārtībā arī ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI). Tas ir neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas zeme. Īstenībā ap muižu parkiem šī aizsargjosla sanāk vēl lielāka, jo visi muižu parki ietilpst muižas apbūvēs, kas ir teritoriālie pieminekļi, un to platība parasti ir daudz lielāka nekā parka platība. Tā, piemēram, rakstā minētā koku audze pretim Stāmerienas pareizticīgo baznīcai ceļa otrā pusē atrodas valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa – Stāmerienas muižas apbūve – teritorijā. Līdz ar to šai koku audzei ir tāds pats aizsardzības statuss kā parkam. Tādējādi izteiktais apgalvojums, ka nebūs pamata neizsniegt atļauju konkrētajā platībā cirst kokus, vienkārši neatbilst patiesībai.
Es gan šeit saskatu kādu citu problēmu – proti, sadarbības trūkumu starp dažādām valsts institūcijām, kas atrodas dažādu ministriju pakļautībā vai pārraudzībā. Manuprāt, tas nav normāli, ja, piemēram, muižas parka kopšanu uzrauga vismaz trīs institūcijas un katra no tām izvirza atšķirīgus noteikumus, kas dažkārt ir pat pretrunīgi.
Attiecībā par izteikto apgalvojumu, ka pašvaldībām jāpieņem lēmums par vietējās nozīmes aizsargājamiem dabas objektiem un teritorijām, pretējā gadījumā pagasta centrs var līdzināties “tuksnesim”, varu piebilst, ka, manuprāt, lietderīgāk gan būtu pašvaldībai, izstrādājot teritoriālo plānojumu, paredzēt attiecīgo zonējumu teritorijā un to arī ievērot. Dabas aizsardzības objekta statusa piešķiršana atsevišķiem objektiem vien šo “tuksneša” problēmu neatrisinās.
