Aptuveni 200 skatītāju 25.jūlijā bija atnākuši uz Gulbenes Tautas teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos”, kurā Kārlēna lomā viesojās bijušais gulbenietis, Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže.
Aptuveni 200 skatītāju 25.jūlijā bija atnākuši uz Gulbenes Tautas teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos”, kurā Kārlēna lomā viesojās bijušais gulbenietis, Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže.
Skatītāju ieinteresētība, smiekli rosināja azartiskam spēles priekam. Patiesa Jāņu noskaņa bija līgošanas skatā, kurā aktieri publiku cienāja ar ķimeņu sieru un alu. Pēc izrādes skatītāji dāsni dāvāja ziedus Uldim, bet vainagu no meža zemenēm viņam galvā lika Svetlana no izrādes līgotāju pulka. “Tā ir velte arī no Stradu amatierteātra, kura dalībniece esmu, un folkloras kopas “Līgo”. Sākumā gribēju Uldim nopīt vainagu no liepziediem, bet tad iebridu meža zemeņu pļaviņā un sapratu, ka vainags būs no vasaras vissaldākajām smaržām vīts. Sakaltēts vainadziņš Uldim ar jauko aromātu arī ziemā atgādinās par mājām, par Gulbeni,” saka viņa.
Pēc izrādes Uldis piekrita “Dzirksteles” intervijai.
Vai tu esi laimīgs savā profesijā?
Kas ir laime? Gribas uzdot pretjautājumu. Tāda ir dzīve. Katram darbam ir sava garoziņa un saldme. No malas vienmēr liekas, ka tur, kur manis nav, tur ir labi. Šķiet, ka citam darbs “iet no rokas”. Jebkurš amats! Un pašam liekas – viss krīt no rokām ārā. Man savs darbs ir pie sirds, bet brīžiem – varbūt arī ne. Kā jau visiem, kā visās profesijās. Gribas un vienlaikus negribas, un šķiet, ka te nav tava vieta, bet vēlāk, ka tomēr ir. Aktiera profesija ir publiska. Par dramatisko mākslu jebkurš var izteikt viedokli un justies kompetents. Var teikt – patika vai nepatika. Tad ir vēl izplatīts teiciens par nedabisku, samākslotu aktierspēli. Jebkurš cilvēks var teikt jebko. Uzskatu, ka aktiera profesijā vienlīdz svarīgs ir darbs un Dieva dotais.
Un kā bija te, Gulbenē, spēlējot kopā ar amatieriem?
Bija sajūta, ka… ir tik bīstami profesionālam aktierim spēlēt kopā ar amatieriem, jo viņi vienmēr ir labāki. Tā patiešām ir! Profesionālis vienmēr cenšas kaut ko spēlēt, bet pašdarbnieki ir tādi, kādi viņi ir. Tie ir tipāži. Viņi spēlē draugu pulkā. Godīgi sakot, man arī gribējās ar jums, Gulbenes Tautas teātri, sadraudzēties. Lai mēs būtu draugi. Arī profesionālajā teātrī aktieri vienmēr sasveicinās pirms izrādes, lai nebūtu tā, ka cits citu sastop tikai uz skatuves. Tas vajadzīgs, lai pēkšņi neieraugi svešas acis. No tā es visvairāk baidījos – ka mēs būsim sveši. Ka viens būs pārbijies un otrs. Bet tā nebija, jutos labi. Varbūt palīdzēja tas, ka aiz kulisēm dzērām īstu alu. Tas arī deva dopingu.
Vai piedāvājums piedalīties gulbeniešu iestudējumā bija pēkšņs?
Pavasarī Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna piezvanīja un lūdza, lai sadabūju notis izrādei “Skroderdienas Silmačos”. Visu nošu man nebija. Bija tikai tām dziesmām, ko pats esmu dziedājis, – Joskes un Kārlēna repertuārs. Jautāju novadniekam Valdim Zilverim, vai viņam nav nošu, jo viņš ir muzikālās daļas vadītājs Nacionālajā teātrī. Taču visbeidzot uz Gulbeni atsūtījām tikai pusi no vajadzīgajām notīm. Visas pats dabūtu tikai īsi pirms Jāņiem, bet sapratu, ka tad jau bija par vēlu.
Telefonsarunā Edīte jautāja, vai es pats negribētu spēlēt gulbeniešu izrādē. Toreiz neapdomīgi pateicu: “Kāpēc gan ne?” Kad režisore zvanīja otrreiz un jautāja, ko es gribētu šajā izrādē spēlēt, aptvēru, ko esmu apsolījis. Viltīgi mēģināju “novilkt laiku”. Tad bija nākamais zvans. Mazliet tielējos. Bet sapratu, ka es tiešām gribu spēlēt ar gulbeniešiem, jo tas būtu forši – “uzspēlēt tejāteri” tā, kā latvieši to dara. Latviešiem taču ar teātra spēlēšanu ir tāpat kā ar kordziedāšanu. Kāpēc gan to nedarīt? Tad es piekritu. Edītei teicu, ka varu spēlēt Kārlēnu, kas Nacionālajā teātrī esmu bijis septiņus gadus, vai Joski, kas esmu trīs gadus. Pārējās lomas man būtu speciāli jāmācās. Tā nu kļuvu par Kārlēnu.
Vai prātā vēl skolas gadi, kad spēlēts amatierteātis?
Jā, Mazais princis un loma izrādē “Es savos zābakos”. Režisores Ligita Zitāne un Olga Krieva. Nebija tā, ka es skolas gados par varītēm gribētu kļūt aktieris. Brālis Uno gribēja. Man ir tā sajūta – visu laiku šķiet, ka, iespējams, viņam, nevis man vajadzēja būt aktierim. Bet viss jau notiek tā, kā tam ir jānotiek. Tas varbūt ir atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa. Iespējams, ja režisore Māra Ķimele nebūtu mani pamanījusi, es nekļūtu par aktieri. Nav ko nožēlot vai nenožēlot. Tās ir sekundes, likteņa pagriezieni, no tā veidojas dzīves mozaīka. Kā puzle. No maziem gabaliņiem – sekundes. Un tu pats dažas liec kopā, bet dažas kāds cits.
Kuras, tavuprāt, ir skaistākās lomas “Skroderdienās Silmačos”?
Man bija iespēja izvēlēties, ko spēlēt “Skroderdienās Silmačos” arī tad, kad šo lugu Nacionālajā teātrī sāka iestudēt režisors Edmunds Freibergs. Parasti aktieriem jāpieņem tās lomas, ko viņiem iedala. Bet režisors jautāja, ko es gribētu. Teicu, ka Joski, jo tā ir pati labākā loma. Rūdolfs Blaumanis ir uzrakstījis vislabāko lomu aktierim! Savukārt sievietēm pati labākā loma šajā lugā ir Pindacīša. Abas lomas ir ar apgrūtinājumu. Nav viegli, jo pārējie lugas varoņi viņiem visu laiku “maisās pa kājām”. Kārlēnam ir milzum daudz jālec. Gulbenes Tautas teātra izrādē bija mazāk lēkšanas, bet, kad šo lomu spēlēju Nacionālajā teātrī, es pat guvu ceļgala traumu.
Aleksis es noteikti nevarētu būt, jo viņš ir zemnieks. Tā ir cilvēka konstrukcija, kurā es neiederos. Es varētu būt arī Pičuks. Vai līgotājs no “Dzelzkājām” vai “Vanagiem”. Domāju, ka vēl es varētu būt Pindaks, bet es arī Ābramu gribētu spēlēt.
– Kas vēl tev ir bez teātra?
Puika aug. Dēlam Rūdolfam ir seši gadi. Ir mīļš. Nekādu īpašumu man nav, izņemot dzīvokli. Es dzīvoju pieticīgi. Mums ir lauki – Kristīnei Dundagā, man ir vecāki Gulbenē un Uno ir lauki Mālmuižā. Man pašam nav sapņa par mājas būvēšanu. Visiem draugiem ir mājas. Es nevēlos sevi šādi “piesiet”, bet mājas to nozīmē. Tu tiec “piesiets”. Kaut vai ar kaķi vai suni. Bet vienlaikus tas ir skaisti.
Kā ar lielajiem sapņiem? Tie ir bijuši?
Ir bijuši… Kāda kolēģe man reiz ieteica uzrakstīt vēstuli pašam sev nākotnē, kurā būtu aprakstītas šīs dienas sajūtas, pārdzīvojumi. Un nav jāgaida pat gads, kad tu par to smejies. Par to, ko esi rakstījis. Lai ko es teiktu tagad, iespējams, es par to smiešos jau brīdī, kad lasīšu avīzē šo interviju. Man liksies – ko es esmu tur runājis!
Nav reizēm žēl sajūtu, kuras nav iespējams atkārtot?
Nē, man vienmēr liekas, ka tas ir bijis stulbi. Nav sajūtas, ka kaut kas tāds vairs neatgriezīsies, un vēlēšanās – kaut tas atgrieztos. Tas ir cilvēka dabā – visiem vajag dzirdēt mīļus vārdus. Visi grib būt apmīļoti. Visos mīt godkāre.
Ko tu ieteiktu gulbeniešiem noteikti noskatīties jaunajā sezonā Nacionālajā teātrī?
Netradicionāla ir režisora Regnāra Vaivara iestudētā izrāde “Kam no Vilka kundzes bail?”, kur spēlē Dace Bonāte, Daiga Gaismiņa, Ivars Puga un es. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Nacionālais teātris saglabā konservatīvismu. Lūk, piemērs, ka teātris mainās.
Kāds kļuvis Nacionālais teātris pēc remonta?
Remonts vēl īsti nav pabeigts. Ir ļoti laba skatuve un viss, kas attiecas uz skatītāju ērtībām. Taču teātra saimnieciskās lietas vēl jāturpina sakārtot.
Ko gribētu novēlēt gulbeniešiem?
Drīz būs Gulbenes pilsētas domes vēlēšanas. Visiem gulbeniešiem novēlu piedalīties un būt ieinteresētiem. No tā būs atkarīgs, kādi cilvēki kļūs par pilsētas dzīves turpmākajiem veidotājiem. Tas, kas notiek Gulbenē, ir atkarīgs no pašiem, no iedzīvotājiem. Ikvienam noteikti šķiet, ka daudz ko gribētu citādāku. Jāsāk ar to, lai katram interesētu ne tikai savs mājoklis, bet arī tuvākā apkārtne. Ar šo apziņu sākas pilsēta un valsts. Novēlu būt mazliet spītīgiem, ar sacensības garu. Lai neapskaustu citas mazpilsētas, bet lepotos ar savējo, kurā ir kaut kas tāds, kā nav nekur citur. Lai jauniešiem pēc izglītības iegūšanas būtu vēlme palikt Gulbenē.
