Vai tad tiešām jau atkal…Tā nodomāju, pirms dažām dienām sociālajos tīklos ieraugot rakstu par teroraktu Francijā, kurā bojā gāja vairāki desmiti nevainīgu cilvēku un vēl vairāki tika ievainoti, kad kravas auto nesās cauri cilvēku pūlim. Uzbrucējs tika nošauts. Tagad tur izveidotais sāpju ceļš slīgst ziedos divu kilometru garumā, jo kārtējo reizi mērķtiecīgi tika izdzēstas nevainīgu cilvēku dzīvības. Un tiks izdzēstas vēl… Noteikti. Un tas ir vistraģiskākais, kas uz šīs pasaules vien var notikt, proti, kad tiek atņemta dzīvība, kad tiek zaudēti vistuvākie cilvēki – ģimenes locekļi. Ikviens saprot arī to, ka tas nebija pēdējais terorakts. Terorisms ir satricinājis Eiropu. Šoreiz spēcīgā valsts piedzīvoja kārtējo asiņaino uzbrukumu, jo Nicā notikušais uzbrukums ir trešais liela mēroga terorakts Francijā nepilnu astoņpadsmit (!) mēnešu laikā, un kārtējo reizi tas šokējis visu pasauli. Mūsu iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis pēc šī terorakta vēstīja, ka Latvijā terorisma draudu līmenis saglabājas zems. Radikāli domājošie, galvenokārt, lai veiktu savus asiņainos slaktiņus, izvēlas stipras, spēcīgas valstis, bet, domāju, ka līdz galam arī mēs tomēr nevaram justies pilnīgi droši. Kaut ko garantēt nevar neviens. Esam pārliecinājušies ne reizi vien, ka prognozēt laiku un vietu nav iespējams. Skaidri redzams ir tas, ka teroristi izvēlas publiskas vietas, kur pulcējas lielas ļaužu masas, lai ieviestu cilvēkos bailes, satraukumu, paniku.
