Gulbenes novada iedzīvotājs jau 16 gadus, 13 gadus bijis rajona prokuratūras virsprokurors, tagad divus gadus atrodas izdienas pensijā, dzīvo laukos, izbauda atpūtu, ģimenes dzīvi un pamazām sāk atgriezties sabiedrībā. Tāds ir Aivars Circens. Janvāris ir laiks, kad arī viņš atceras barikādes Rīgā un savu piedzīvoto toreiz.
Par barikāžu laiku
A.Circens ir bijis 1991.gada janvāra barikāžu dalībnieks Rīgā vienu diennakti, jo darba pienākumi neļāva ilgstoši atrasties prombūtnē. Konkrētu datumu nenosauc, bet pieļauj, ka tā varēja būt kāda no pēdējām barikāžu dienām. Uz Rīgu toreiz esot devies organizētā grupā no Bauskas kā skolas darbinieks. Viņa uzdevums bijis piedalīties Zaķusalas televīzijas torņa sargāšanā – ārējā aplenkumā Daugavas krastā. “Dienas otrajā pusē, kad vēl ārā bija kaut cik gaisma, uz Salu tilta, kā arī krastmalā rindā nostājās bruņutransportieri. To bija diezgan daudz. Ložmetēji tika pagriezti uz mums. Virs galvām sāka lidot helikopteri. Tas bija kritisks brīdis. Nezinu pat, cik ilgs,” atceras A.Circens.
Bijis neomulīgi. Tomēr intuitīvi valdījusi sajūta, ka padomju militāristi neies pret visu Latvijas tautu, jo visus fiziski iznīcināt nebūs iespējams. “Šī sajūta, ka visi esam kopā, deva savu rezultātu,” domā A.Circens. Naktī pienākusi ziņa, ka armijnieki ir prom. Ar šādu apziņu – ka Latvijas neatkarības apdraudējums ir jau garām – A.Circens toreiz devies atpakaļ uz Bausku.
Tagad – ar laika distanci – viņš saka: “Ja vēsture, nedod Dievs, atkārtotos, Latvijas patrioti no visiem novadiem atkal brauktu uz Rīgu. Un tas nebūtu nekas pārdabisks, tas būtu tikai dabiski.” Viņš arī godīgi atzīst – janvāra barikādēs aukstumu, bezmiegu, stresu nebija iespējams izturēt bez “dopinga”. “Neteiksim, ka visi no mums, bet lielākā daļa pa druskai lietoja alkoholu. Enerģijai. Un pieļauju – arī tāpēc, lai dzēstu bailes,” saka A.Circens.
Viņš uzskata, barikāžu beigu posmā uz Rīgu no reģioniem sūtīti tikai līdzsvaroti cilvēki, uz kuriem var paļauties. A.Circens saka – ir taču saglabājušies saraksti ar 1991.gada janvāra barikāžu dalībnieku vārdiem. Tāpēc viņam licies jocīgi un nepieņemami, ka vēlāk barikāžu dalībnieki tikuši aicināti paši pieteikties, lai saņemtu piemiņas zīmi. Viņam tās nav. Un viņš nevēlas šodien tikt nostādīts blakus tādiem, kuri savtīgu iemeslu dēļ paši sevi pieteikuši kā Latvijas aizstāvjus, kaut patiesībā spļauj virsū šai valstij un latviešiem un 1991.gadā bija tālu no barikādēm. A.Circens pieder tiem, kuri uzskata – janvāra barikāžu dalībniekiem nav jāsaņem nekādas privilēģijas. Viņš viennozīmīgi uz to raugās negatīvi. “Aizstāvēt savu valsti ir katra normāla cilvēka pienākums. Par to nav jāpiesola labumi! Lai kāda šī valsts bija, ir, tā katram ir tikai viena,” saka A.Circens.
2013.gadā tika nodibināts 1991.gada janvāra barikāžu dalībnieka Pateicības raksts tiem, kuri nav saņēmuši piemiņas zīmi. A.Circens bija viens no tiem, kas saņēma šādu Pateicības rakstu, kuru pasniegusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Šo apbalvojumu viņš glabā mājās goda vietā pie sienas: lai mazbērni zina, lai jautā vectēvam! “Šogad ir paredzēts izdot arī barikāžu dalībnieka apliecību. Es to izņemšu. Protams! Šāda apliecība neuzliek nekādus pienākumus un nedod arī nekādas tiesības. Bet tā būs piemiņa un ne tikai man – tā es uzskatu,” saka A.Circens.
Par visu ir viedoklis
Aiziedams pelnītā atpūtā, A.Circens sākumā esot izvairījies būt cilvēkos. Tā tas turpinājies līdz pat pagājušā gada novembrim. Gribējies veltīt laiku sev, savai veselībai. 13 gadus viņš patiesībā neesot zinājis, ko nozīmē pilnvērtīgs atvaļinājums. Izdienas pensijas pirmie mēneši pagājuši atpūšoties. Nu viņš jūtas atspirdzis. Tagad A.Circens atkal sācis just, ka var un grib būt noderīgs sabiedrībai ar savu prātu, pieredzi.
Bijušie kolēģi, par kuriem viņš uzskata jebkuras tiesībsargājošās institūcijas amatpersonu, viņam joprojām prasa padomu. A.Circens neatsaka. Viņš uzsver, ka vienmēr ir gatavs konsultēt. Taču nekad viņš nav sniedzis un nesniegs padomus rīcībai pret tiesībsargājošajām iestādēm, padomu, kā apiet likumu. Tāda ir viņa pārliecība. Tāpēc advokāts viņš nekad nebūs. Saka – no sevis, savas būtības viņam neaizbēgt. Prokurors ir un paliek prokurors. Pat pensijā būdams.
A.Circens ir lietas kursā par to, ka valstī norit reforma tiesībsargājošajās institūcijās. Patiesībā viņš to izjutis, vēl strādādams prokuratūrā. Pats saka – tos, kas atnāca lūgt padomu civillietās, projām neraidīja, runāja, kaut faktiski prokuratūrai tur sen vairs nebija nekādas teikšanas. Šodien prokuratūra nodarbojas tikai ar krimināllietām. Taču daudzi cilvēki joprojām domā pa vecam, uzskata, ka prokuratūra var iejaukties un novērst netaisnību visur un visā. Arī Valsts policijas Gulbenes iecirknis ir mainījies. Viņu satrauc tas, ka cilvēku resursi Gulbenes iecirknī ir tik niecīgi, ka nav iespējams vienlaikus “nosegt trīs notikumus”, ja rodas tāda situācija. Savukārt pašvaldības policijai ir citas funkcijas – pauž A.Circens. Viņš min piemēru: “Kas ir ģimenes skandāls? Tam ir emocionālās vai fiziskās vardarbības un tātad noziedzīga nodarījuma pazīmes. Runāt par to, ka uz ģimenes skandāliem jābrauc tikai pašvaldības policijai, arī nav pareizi. Turklāt ģimenes skandāli notiek katru dienu un varbūt pat katru stundu. Izbraukt uz visiem šiem skandāliem, ja par visiem tiem ziņotu, – tas ir nereāli ne pašvaldības, ne Valsts policijai, ne abām kopā. Bet katru stundu ir vēl virkne citu notikumu.”
Vēl A.Circens vēlētos, lai pēc iespējas vairāk policijā strādātu stiprā dzimuma pārstāvji. Vīrietis iecirkņa policists, vīrietis izmeklētājs – pret tādu likumpārkāpējam noteikti esot lielāks respekts. “Uz policisti sievieti tomēr vienmēr, pirmkārt, lūkojas kā uz sievieti. Un tikai pēc tam kā uz policisti,” domā A.Circens. Taču atalgojuma apmērs diemžēl nemudinot vīriešus izraudzīties policista profesiju. “Darbs policijā ir viens no tiem, kur dzimumu atšķirībām ir nozīme. Meitenei strādāt ar… zināmo kontingentu ir sarežģīti. Runa ir par noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību, dzeršanu un vēl smagākiem nodarījumiem,” uzsver A.Circens. Un tagad tiesu reforma arī vēl klāt…
Mēs esam izlepuši!
Viņu interesē viss, kas notiek novadā, Latvijā, pasaulē. Šajā sakarā A.Circens joko – iespējams, tagad sāk gribēties atkal nodarbināt smadzenes, lai atpūstos no fiziskā darba, bez kura nav iedomājama dzīve lauku sētā. “Izlasu visu, ko vien varu, lai iepazītu situāciju kopumā un izdarītu savus secinājumus. Es skatos arī Krievijas televīzijas ziņas, lai būtu lietas kursā. Taisnības labad jāsaka, ka pēdējā laikā tur tie meli ir tik acīmredzami, ka jau kļūst nepatīkami. Tomēr ir jāzina, ar ko Krievijā tauta tiek “barota”. Diemžēl arī Latvijā ir daļa cilvēku, kuri skatās tikai Krievijas televīzijas raidījumus. Un neko citu! Ko mēs no viņiem tādā gadījumā varam gaidīt?” prāto A.Circens.
Viņš ievērojis vienu būtisku atšķirību. Krievijas medijiem viss negatīvais ir ārpus savas valsts robežām. Mums Latvijā ir otrādi. “Mums labais ir aiz robežas. Pašiem – negatīvais vien. Pagājušajā vasarā biju aizbraucis uz Krieviju un redzēju reālo situāciju. Tos, kuri Latvijā “dzied” par Krievijas labumiem, kaut uz mēnesi vajadzētu aizsūtīt uz turieni. Lai pamēģina izdzīvot par tādu algu, kādu Krievijā saņem, piemēram, parasta glābšanas dienesta darbinieks. Mūsu naudā tie ir 300 eiro. Un tā skaitās laba alga. Bet veikalos dārdzība ir pat lielāka nekā pie mums. Komunālie pakalpojumi varbūt ir nedaudz lētāki. Toties mobilie sakari – pat dārgāki nekā pie mums,” saka A.Circens. Šajā sakarā viņš iekarst: “Pie mums pilnīgu nabagu nav, lai arī mēs esam nabadzīgi un ir grūti izdzīvot. Tas, ka mums nemaksā tik, cik vēlamies, nenozīmē, ka mums nav kur strādāt. Mēs esam izlepuši! Pie mums daudzi ir vai nu slaisti, vai “nabagi”, kuri patiesībā ir pietiekami labi situēti, ja vien to vēlas. Ja nabags var saubagot to pašu, ko strādājošais nopelnīt, tad vai šo nabagu var saukt par nabagu? Pie mums nevienam nav piespiedu kārtā jāguļ uz ielas. Tieši otrādi – reizēm ir ar spēku cilvēki jānogādā zem jumta, lai neaizietu bojā, bet jau nākamajā dienā šis cilvēks ir sev tīkamā vidē.”
Trīs īsi jautājumi
– Kā tagad ir satikt tos, kurus kā prokurors esat reiz apsūdzējis?
A.C.: – Ar normāliem noziedzniekiem, nevis ar “atsaldētajiem”, mēs vienmēr esam sapratušies, jo katrs dara savu darbu. Ja biju pret kādu savācis pierādījumus, tad strīdēties ar mani bija veltīgi. Var jau būt, ka kāds netur labu prātu, jo kuram tad gribas cietumā sēdēt?! Taču nekādu agresiju pret sevi jutis neesmu. Apsūdzību pret kādu tiku cēlis tikai tad, ja vaina bija pierādīta.
– Jūs un politika?
A.C.: – Strādādams rajona prokuratūrā, es nebiju nekādā saskarē ar politiku. Ar vietējiem politiķiem man nekādi sakari nav bijuši un nevarēja būt. Tas bija izslēgts. Likums ir jāpilda. Var patikt, var nepatikt, bet jāpilda – vienmēr esmu bijis par to. Šajā sakarā varu teikt, ka ar vienu no novada pašvaldības vadītājiem mums ir gājis pat smagi likumu izpratnē. Izmantot pazīšanos – tas man nav pieņemams ne pie kādiem apstākļiem. Tagad mani pašu ir aicinājuši iet politikā. Laiks rādīs.
– Kas mainīsies pēc 13.Saeimas vēlēšanām?
A.C.: – Nemainīsies nekas, kamēr koalīcijas partijas nesāks zaudēt savus vēlētājus. Norobežošanās politika novedīs pie tā, ka partijai “Saskaņa” atbalstītāju skaits turpinās augt. Bļaušana, ka “krievi nāk”, cilvēkus aizvaino. Daudziem “Saskaņas” atbalstītājiem domas sakrīt ar citu partiju, it sevišķi liberāli centrisko, programmām. Tas, ka viņi tiek atgrūsti malā kā nevajadzīgi, liek ciešāk pieslieties “Saskaņai”. Ar šīs partijas elektorātu ir jāstrādā, arī viņi vēlas būt noderīgi savai valstij.
