… Ārā lēni sniga. Sasniegušas zemi, sniegpārslas cieši saaudās biezā, mirdzošā paklājā.
… Ārā lēni sniga. Sasniegušas zemi, sniegpārslas cieši saaudās biezā, mirdzošā paklājā. Šķita, ka pasaulē ir tikai baltā krāsa, ko papildina rietošās saules sārtā atblāzma pamalē un tālā, tumši zaļo egļu josta… Sirmgalve sēdēja pie loga un adīja, ik pa brīdim paraudzīdamās laukā, ļaudama domām izsekot sniegā iemītajiem pēdu rakstiem tuvējā pakalnā.
Ne vienmēr pasakai jāsākas ar tradicionālajiem vārdiem “reiz sensenos laikos”. Šoreiz lai pasaka sākas tā: “Reiz Lizuma pagasta “Zvaigznīšu” mājās sāka dzīvot sieviete, kas prot adīt brīnumskaistas sedziņas un galdautus. Ja viņa tos izklātu sev apkārt, tad arī vasarā varētu uzburt ziemu, bet ziemā, ļaujot tām lidināties līdzīgi sniegpārslām, šķistu, ka nemitīgi snieg, tāpēc viņa ir kā karaliene, kam pieder balta karaļvalsts…”
“Šodien Dieviņam lūdzu tikai vienu. Lai dod man spēku strādāt! Lai dod skaidru prātu! Cita visa man ir gana,” vēlas Emīlija Rinkeviča, kas nākamā gada 2.martā svinēs 95. dzimšanas dienu.
Bērnībai trūka baltuma
Ja Emīlijai vajadzētu veidot savas bērnības gleznu, viņa tai izvēlētos pelēcīgos linu diegus, jo baltās krāsas izrādījies mazāk, nekā varētu būt. “Tēvu es nemaz neatceros. Viņu paņēma karā, un vairs nepārnāca. Mamma palika viena ar trīs maziem bērniem, no kuriem es biju vecākā. Brālis un māsiņa bija jaunāki. Dzīvojām Rīgā. Man bija septiņi gadi, kad nomira arī mamma. Palikām trīs bārenīši, bet kam svešus bērnus vajag? Jūs jau zināt Vili Zvaigznīti no Lizuma. Viņa tēva māsa bija Rankas “Janeļos” ieprecēta.
Tā mani izaudzināja. Mūža lielāko daļu Rankā nodzīvoju, katras mājas saimniekus pazīdama. Visus lauku darbus iemācījos. Nebija tāda, ko neprastu,” atceras vecīte. Augstos amatos viņa nav celta, bet godāta bijusi vienmēr. Arī tad, kad “Janeļu” saimniekus izsūtīja uz Sibīriju, Emīlija palikusi kā saimniece viņu vietā, jo izsūtāmo sarakstu veidotājiem neizdevies pierādīt viņas radniecību ar audžuvecākiem. “Visu mūžu turējāmies kopā. Tikai gadi vainojami, ka kopš 1963.gada mitinos Lizumā pie Silvijas Zvaigznītes. Man te labi,” sirmgalve apmierināti sarosās.
Adīšana ir dzīvesveids
Uz galda, kas atrodas pie loga iepretim guļasvietai, ko rotā baltu spilvenu pakalns, pulkstenis vēl tikai atmēra piekto rīta stundu, kad Emīlija jau atsviež miegu kā iesildītu segu un ir kājās. Pirmais gājiens – uz virtuvi, kur pēc dažām minūtēm plītī sprakstēdami uzliesmo skali, tējkannā sāk burbuļot ūdens rīta kafijai, bet telpa pielīst ar patīkamu siltumu. Šī rosība līdzinās nemainīgam, gadiem ilgam rituālam, jo vai tad drīkst Silviju palaist uz darbu bez rīta kafijas. Arī suņiem tiek sava tiesa par mājas sargāšanu. Tikai tad rokdarbniece ieņem ierasto vietu pie loga, sameklē brilles, paņem rokās adatas un ļaujas fantāzijas lidojumam, jo tas vajadzīgs, lai taptu atkal jauns rokdarbs. Adīšana ir Emīlijas dzīvesveids.
Eksperimentē, kas labāks
“Viendien skatījos raidījumu “Mini mani!”, kurā viena sieviete rādīja, kādu sedziņu noadījusi. Žēl, ka nedzirdēja mani izsaucamies, ka man jau tāda sen noadīta, ko viņa tur lielās,” vecīte mazliet palielās, bet Silvija stāsta, ka šobrīd gandrīz diplomdarba līmenī tiekot eksperimentēts, kāda sedziņa izskatās labāk – apaļa, stūraina, garena vai kvadrātveida.
“Kas nu kuram patīk, kas kuram vajadzīgs,” prāto Emīlija.
“Būdama bērinieku vidū, nolūkoju, ka kapličās izmanto visvisādas lapas un pārklājus, kas šai vietā neiederas. Ņēmu un Rankas, Sila un Velēnas kapu kapličai noadīju garenas sedziņas, lai ir skaisti. Ja jau esmu smalko darbu pratēja, lai tad ir smalki,” viņa mundri saka un burtiski ienirst apjomīgajā kastē, kur glabājas simtiem baltu sedziņu un galdautu līdzīgu sniegpārsliņām.
“Jums noteikti tā ļipainā jāapskata. Glīta iznāca. Ar daudziem stūriem,” vecīte vienu pēc otras izkārto sedziņas visapkārt, līdz istaba līdzinās balta sniega klajumam.
Viena diena – viena sniegpārsla
Tāpat kā dabā nav divu vienādu sniegpārslu, tāpat nav arī divu vienādu Emīlijas radītu sedziņu. Ja arī kāda nepadodas, tā kā iecerēts, rokdarbniece neļaujas mierinājumam, bet to izārda un ada no jauna. “Pa dienu vienu sedziņu noadu. Tad uzlieku uz galda un maliņas ar adatiņām izspraužu, lai redzu, vai viss sanācis precīzi. Tā jau grāmatās arī māca, bet es visu daru pamācībām pakaļ. Ja viss, kā vajadzīgs, tad darbiņu izmazgāju, iecietinu un pati izgludinu. Citam to neuzticu. Žēl, ka rokas tā neklausa kā agrāk, kad varēju ar smalkākiem diegiem strādāt. Bet nekas, Silvija Gulbenē atradusi veikalu, kur var nopirkt labus diegus,” viņa vērtēdama vedina uz balkonu, kur veļas auklas līdzinās sniegpārslu virtenēm, tikai tām piemīt Emīlijas roku pieskārienu siltums un domu gaišums, jo viņa tās ada cilvēku priekam. Par rokdarbiem priecājas ne tikai pagastā, Rīgā vai citviet Latvijā, bet arī Amerikā un Kanādā. No pirmajiem darinājumiem šodien neviens nav saglabājies. Visi kādam uzdāvināti.
Par veselību nesūdzas
“Ko nu par veselību runāsim! Katru dienu ieņemu savas drapītes – vilkābelīti vai kādu citu sirdszālīti. Citas man nevajag. Vienīgi slikti dzirdu, tāpēc ar mani skaļi un lēni jārunā. Brilles ar man vajadzīgas, bet, ja adatiņa nokrīt zemē, to labi saskatu. Ja acis nogurst, tad iepilinu acu pilienus un adu atkal.
Pirms pāris gadiem suns man sakoda kāju un vajadzēja gulēt Jaungulbenes slimnīcā. Cik tur laba dakterīte Līga strādā! Lai viņai pašai veselība! Es viņai arī vienu lielu un sešas mazas sedziņas uzdāvināju. Ir prieks, ja par manu darbu arī citi priecājas. Viņa bija tā, kas deva padomu neēst treknu cūkas gaļu, tad ilgāk dzīvošu. Tagad Silvija griež un kapā zaļumu salātus, es tik ēdu,” Emīlija pasmejas. Rudenī viņas pienākumos ietilpstot lapu kasīšana un malkas kraušana ielās.
“Kā man tas patīk! Steidzinu Silviju ātrāk malku sazāģēt un saskaldīt, lai man ir darbošanās,” teiktajā ir tik daudz rosības, ka, ja vien pie malkas šķūnīša pagalmā būtu malkas kaudze, nekas nespētu piespiest vecīti palikt istabā.
No Mārtiņiem līdz Jaungadam
Uz galda sagūluši rokdarbu žurnāli un rakstu paraugi, bet tā ir tikai neliela daļa no “Zvaigznītēs” skatītās baltās bagātības.
“Kur tik kaut ko ieraugu, tā vajag izadīt. Arī pati musturus izdomāju. Gluži kā sapnī nosapņoju. Rau, šī pašas izkārtota un ar koka adatiņām noadīta. Tamborēt jau neprotu. Bija 70 gadu, kad iemācījos sedziņas adīt, un nu vairs nevaru vien beigt, ” Emīlija smaida un skubina, lai Silvija iznes parādīt galdautu, kas veidots no 37 atsevišķi noadītām un tad kopā sašūtām sedziņām.
“Mārtiņos sāku, bet Jaungadā jau bija gatavs.” Uzklāts uz apaļā galda, tas to pārvērš baltā, apsnigušā salā, bet rokdarbniece, to noglāstīdama, jau aizrunājas par jaunu ieceri, kas ir vēl apjomīgāka par šo. Ir labi, ja cilvēks dzīvo ar sapni azotē.
Ārā lēni snieg. Sirmgalve sēž pie loga un ada. Līdzīgi sniegpārslām, kas lidinājās aiz loga, istabā rindojas to līdzinieces. Tās ir it kā divas baltas karaļvalstis, kur Emīlija Rinkeviča ir karaliene.
Fakti
Emīlija Rinkeviča dzimusi 1907.gada 2.martā.
Piedalījusies rokdarbu izstādē Gulbenē un Lizuma pagastā.
Patīk kraut malkas grēdas, skatīties iemīļotus televīzijas seriālus, “Panorāmu” un veltījuma koncertus.
