Katru rītu Evita Petručeņa nosvērtā solī dodas uz darbu Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras Gulbenes karjeras izvēles centrā, lai uzklausītu centra apmeklētājus.
Katru rītu Evita Petručeņa nosvērtā solī dodas uz darbu Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras Gulbenes karjeras izvēles centrā, lai uzklausītu centra apmeklētājus.
Ne jau visi interesējas tikai par savas turpmākās karjeras izaugsmi, par pareizas profesijas izvēli. Daudzi atnāk, lai runātu par savu problēmu, zinot, ka tiks uzklausīti.
– Vai ir viegli būt psihologam?
– Nav viegli, jo cilvēkiem bieži vien izveidojies īpašs priekšstats par psihologu, ka viņš ir cilvēks, kurš nedrīkst pārkāpt sabiedrības normas, kuram jāuzvedas pareizāk, jāzina vairāk nekā citiem, jātiek galā ar visām problēmām, bet arī viņš sastopas ar sadzīves un ģimenes problēmām. Aizejot uz viesībām, cilvēki bieži gaida, ka pateikšu kaut ko interesantu, izklaidējošu, vienreizēju, bet man nav jābūt aktrisei. Psihologa uzdevums ir vairāk klausīties nekā runāt. Ir arī glābēja sindroms, lai gan ar to jābūt uzmanīgam, jo pats vari izdegt.
– Ģimenes dzīvē šī profesija palīdz vai traucē?
– Traucē, jo jūtu otra cilvēka noskaņojumu. Tas man neliek mieru tik ilgi, kamēr esmu noskaidrojusi, kas noticis. Uzdodu neskaitāmus jautājumus, līdz sadusmoju vīru. Redzot, ka viņš dusmojas, pati kļūstu nelaimīga. Protams, viss izlīdzinās un atkal ir kārtībā, tomēr psihologa profesijai tas ir raksturīgi – sajust otra cilvēka izjūtas. Varbūt pat pārāk daudz. Iespējams, nevajadzētu ļaut tām pienākt tik tuvu klāt.
Ja ģimenes dzīvē es visus psiholoģiski mācītu, tas reāli novestu pie kraha. Dažādās pārraidēs esmu vērojusi, ka psihologi savu laulāto draugu māca pareizi dzīvot. Tas izskatās tik komiski! Psihologam ģimenes dzīvē nav jābūt skolotājam, arī viņš var rotaļīgi padauzīties, ļauties draiskulībām. Nevaru noliegt, ka vecākiem biju vecākais bērns ģimenē, tāpēc man vienmēr ir paticis citus nedaudz pamācīt.
– Tu spēj “atsist” tos, kas prasa padomu brīžos, kas pieder tavai atpūtai?
– Ģimenes pasākumos neviens ar jautājumiem, kam nepieciešams psihologa padoms, neapgrūtina. Citādāk, ja ciemojos skolā. Gadās, ka uz ielas kāds apstādina un kaut ko jautā. Kad vēl nebiju precējusies un iepazinos ar puišiem, nekad neteicu, ka esmu psiholoģe, jo viņiem šķita, ka šīs profesijas pārstāvji ir ārkārtīgi gudri. Uzreiz notika attālināšanās. Psihologs nav dziednieks, kas it kā redz cauri cilvēkam. Lasīju, ka psihologs ir garīgais skolotājs. Daļēji tam var piekrist, bet, manuprāt, psihologs atspoguļo cilvēku, kas vēlas tikt uzklausīts. Ja dienā ir notikušas vairākas sarunas ar cilvēkiem, vakarā nav viegli atbrīvoties no viņu atklātajām problēmām un pārdzīvojumiem. Tiesa, tagad, strādājot karjeras izvēles centrā, problēmas nav tik smagas, kā tas bija agrāk. Diemžēl neprotu emocijas atstāt ārpusē mājas slieksnim. Psihologam pašam ir iespējams doties pie citiem kolēģiem uz supervīzijām, lai runātu par savām problēmām, jo tās nedrīkst izpausties, strādājot ar klientiem. Man jāprot valdīt pār savām emocijām.
– Pieaugušais un bērns. Kādas ir atšķirības, strādājot ar šīm vecuma grupām?
– Atšķiras darba metodes, piemēram, bērniem savu problēmu ir grūtāk ietērpt vārdos, tāpēc ļaujam viņiem zīmēt, izmantojam arī citas metodes. Savukārt pieaugušajiem piemīt lielāka aizsardzība, tāpēc viņiem ir grūtāk atklāties. Uzskatu, ka šodienas bērni un jaunieši ir drosmīgāki nekā savulaik mēs, jo viņi paši atrod psihologu, lai izrunātos. Mēs diezin vai būtu tik drosmīgi.
– Kas cilvēkiem traucē atklāties?
– Daudziem tā ir audzināšana, jo vecāki vienmēr uzsvēruši, ka ar visām problēmām pašiem jātiek galā. Ir ļaudis, kas domā, ka psihologa apmeklējums grauj viņu pašcieņu. Vēl citi psihologu pielīdzina ārstam. Liela nozīme ir arī psihologa vizuālajam tēlam, viņa spējai iedziļināties problēmās. Katrs cilvēks izvēlas savu psihologu. Atceros, kad sāku strādāt, pie manis uz konsultāciju atnākušais cilvēks jautāja: “Vai tad neviena nopietnāka psihologa nav?” Laikam jau izskatījos ļoti jauna. Tiesa, pēc konsultācijas šis cilvēks interesējās, kad varētu atnākt atkal. Pirmais iespaids par cilvēku vienmēr ir ļoti nozīmīgs.
– Mūsdienu sabiedrībā psihologa nozīme pieaug?
– Jā. Iespējams, to veicina cilvēku atsvešināšanās citam no cita, jo daudz ko nosaka informāciju tehnoloģijas. Ir vairāk darba, līdz ar to mazāk – kontaktēšanās iespēju. Arī daudzi sabiedrības procesi notiek mainīgi un neparedzami, cilvēkiem trūkst stabilitātes un tamlīdzīgi. Arī pieaugošā cilvēku pārticība rada emocionālo problēmu deficītu.
– Šodien ir moderni, ja vienā telpā strādā daudz cilvēku. Kā tu vērtē šo iezīmi?
– Katram cilvēkam pieder noteikta privātā zona un attālums citam no cita. Tiklīdz šī zona ir maza, šķiet, ka ir grūti elpot. Tiklīdz privātajā zonā ienāk kāds cits, rodas sasprindzinājums un veidojas pat agresivitāte. Liela nozīme ir cilvēku psiholoģiskajai saderībai – raksturam, temperamentam. Darba kolektīvos tāpat kā skolās būtu ieteicams darbiniekus izvietot atbilstoši viņu saderībai, jo tas noteikti celtu darba ražīgumu.
– Tavuprāt, cilvēkam var rasties atkarība no psihologa padomiem?
– Dažkārt domāju, ka nekas nenotiktu sabiedrībā, ja psihologu nebūtu, bet var būt tā, ka cilvēkam it kā veidojas atkarība no psihologa, tāpēc mēs cenšamies likt viņam saprast, ka psihologa konsultāciju nevar būt bezgalīgi daudz, ka ir jāiemācās pašam pieņemt pareizo lēmumu, izvērtēt situāciju un tamlīdzīgi. Nav vēlams, ka psihologa un klienta starpā sāk veidoties personiskas attiecības. Pie psihologa ļaudis nenāk tikai tad, kad kāda problēma ir ārkārtīgi samilzusi. Nāk runāt arī it kā par pašsaprotamām situācijām, ikdienišķām problēmām.
– Psihologs un atpūta?
– Neesmu nekas ārkārtējs, mēdzu sevi palutināt, piemēram, kaut ko jaunu iegādājoties. Labprāt audzēju puķes un rosos dārzā, mežā griežu malku, starp citu, tas man ļoti patīk, aizbraucu kādā ekskursijā, pavadu laiku kopā ar bērniem. Iespēju ir daudz. Galvenais, izvēlēties nodarbes, kas palīdz relaksēties. Ja sakrājies pārāk daudz emociju, man atbrīvoties no tām palīdz fiziskās aktivitātes. Relaksācijas iespējas cilvēkiem mainās atkarībā no interesēm, iespējām, konkrētā brīža vajadzībām. Tiklīdz cilvēks sevi ir ar kaut ko piepildījis, viņš meklē jaunas iespējas. Saka, citus mēs varot izmainīt tikai tad, ja maināmies paši.
– Tu vari apgalvot, ka, būdama psiholoģe, vienmēr rīkojies pareizi?
– Noteikti nevaru! Es arī kļūdos un strīdos. Uzskata, ka, lai psihologs problēmu labāk izprastu, viņam būtu jāiziet cauri visiem pārdzīvojumiem. Es tam nepiekrītu, jo, lai izprastu narkomāna problēmas, man nudien nav jāsāk lietot narkotikas. Emocionāli varu tikai dzīvot līdzi un iejusties otra cilvēka ādā, paturot prātā, ka no šīs ādas ir jāspēj izlīst laukā.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Evita Petručeņa.
– Dzimusi: 1975.gada 22.decembrī Beļavas pagasta “Malējos”.
– Izglītība: Ozolkalna pamatskola, Rēzeknes augstskola.
– Profesija: Karjeras konsultante ar psihologa un pedagoga izglītību.
– Ģimene: precējusies. Vīrs – Sergejs, divus gadus vecs dēls Hermanis un trīs gadus vecs dēls Krišjānis.
