Izrādās, Gulbenē cilvēki vēlas Latvijas dzimšanas dienu svinēt pēc iespējas intīmāk. Vēlas pulcēties nelielās domubiedru grupās. Grib būt kopā ar tiem, kuri pieder noteiktam statusam sabiedrībā, jo uzskata, ka tas ir nopelnīts. Cilvēki paši izvēlas, kā un ar ko kopā svinēt svētkus, lai tie nebūtu aptraipīti ar nevēlamu personu negatīvajām domām un emocijām. Par ko liecina šī tendence? Par to, ka sabiedrības attīstība rit savu gaitu. Mūsu mērķi, uzskati, dzīves stils un līmenis atšķiras. Brīvā Latvija dažādām ļaužu grupām ir sava. Daži valsts himnu gribas dziedāt kopkorī, bet citi atsevišķos ansambļos vai pat solo izpildījumā. 18.novembrī mēs katrs, ja vēlamies, sarūpējam savu privāto vai korporatīvo salūtu Latvijai par godu. Kāpēc mēs vairs neprotam un negribam būt tik vienoti, kā kādreiz bijām? Varbūt nav līdera, kas mūs apvienotu? Varbūt. Taču tikpat labi viss, kas notiek, ir uz labu. Varbūt tā ir likumsakarība. Patriotisms tikai tad ir īsts un patiess, ka tas ir dziļi personisks, intīms. Latvietis taču nāk no viensētas, no laukiem! Latvietis prot savu valsti mīlēt arī vienatnē, arī vienpatībā. Bet varbūt nav īstais brīdis izrādīt savu prieku un laimi par dzīvi brīvā Latvijā, zinot, kas pašlaik notiek pasaulē. Rietumeiropa ir pakļauta neziņai, teroram, un tur dzīvo un strādā arī Latvijas iedzīvotāju piederīgie. Mēs uztraucamies, pārdzīvojam par viņiem. Arī Latvija ir pārmaiņu priekšā, ielaižot savā valstī bēgļus no trešajām pasaules valstīm. Bažu pilns ir šis laiks. Un tomēr mēs svinēsim Latvijas dzimšanas dienu!
