Pusdienlaikā Dievs apturējis laiku. Lipīgām lāsēm no liepām pil medus. Saule zeltainās samteņu galviņās smejas.
Pusdienlaikā
Dievs apturējis laiku. Lipīgām lāsēm no liepām pil medus. Saule zeltainās samteņu galviņās smejas. Debesis – zilas kā tērauda bruņas vai varbūt kā žāvēties izkārts linu krekls. Un jūra – kā rudzupuķu pļava, kas šalko caur tūkstošiem mūžu.
Dievs apturējis laiku. Sārti jāņojas jāņogas krūmā. Melnē mellenes priežu ēnā. Auklē ābeles āboltēnus par sulīgiem āboliem lēnām. Un lēnām skudras ceļ savas mājas…
Dievs apturējis laiku. Iemetis sprunguli dzīvei riteņos. Dāvā mirkli dot un piedot. Vienu mirkli, kurā noticēt brīnumam. Kļūst egles miesa par pavarda liesmu – sevi dzīvībai ziedo. Ieskrien naktstauriņš sveces liesmā un nenožēlo.
Dievs apturējis laiku. Cilvēks klusē. Ir tik maz laika, ka neatliek laika pamanīt: Mūžība ieskatās acīs.
