Stradu pagasta iedzīvotājai Ligijai Jermacānei pagasta sekretāres amatā šis ir 20 gads, bet pagastā viņa strādā 37.gadu.
Stradu pagasta iedzīvotājai Ligijai Jermacānei pagasta sekretāres amatā šis ir 20 gads, bet pagastā viņa strādā 37.gadu. Tā ir vairāk nekā puse no pagasta 60 gadu mūža, tāpēc Ligija uzskata, ka zina katra iedzīvotāja vajadzības un vēlmes, daudzkārt zina, kā atrisināt problēmas, kā palīdzēt.
Patstāvīgā darbā Ligija iesaistījusies uzreiz pēc Gulbenes vidusskolas beigšanas, jo mamma viena audzinājusi viņu ar brāli, iztikdama ar nelielu algu, tāpēc radusies vajadzība papildināt ģimenes kopējos ienākumus. Stradu pagastā (toreiz – pagasta izpildkomitejā) brīva bijusi kara lietu (atbildīgā par jauniesaucamajiem un tiem pagasta iedzīvotājiem, kas pakļauti karaklausībai) uzskaitveža vieta. Ligija pieteikusies šim amatam, saņemdama toreizējās izpildkomitejas priekšsēdētājas Agras Rudzītes piekrišanu. Tolaik uz amata vietu konkursu nebijis. Iespējams, palīdzējis arī tas, ka Ligijas vecāki bijuši vietējie pagasta iedzīvotāji, tāpēc pazīstami.
“Priekšsēdētāja bija stingra un prasīja precīzu pienākuma izpildi. Citādāk nevarēja būt, jo arī kara komisariāts kļūdas nepiedeva,” atceras Ligija.
“Mēģināju iestāties Latvijas Valsts Universitātē, lai kļūtu par skolotāju, bet neuzņēma. Pareizi vien, ka tā, jo to darīju ar lielu nepatiku, laikam šis lēmums nebija pieņemts ar sirdi. Varbūt tāpēc, ka jau pēc pamatskolas beigšanas biju izdomājusi, ka būšu mežsardze. Vecāki un radinieki no tā atrunāja, uzskatot, ka meitenei ir nepiedienīgi dauzīties pa mežiem. Mācības Meža tehnikumā palika sapnis,” viņa stāsta.
Cenšas izprast un pieņemt jauno
Ligija pārliecinājusies, ka labi saprotas ar bērniem un jauniešiem, īpaši svešiem. “Cenšos uzreiz nekritizēt, bet ieklausīties viņos. Pret pašas bērniem esmu ārkārtīgi stingra, iespējams, ka prasības ir lielākas nekā vajadzētu,” Ligija domīgi saka un nenoliedz, ka pieņemt visu jauno viegli neizdodoties. “Visos laikos ir bijuši labi un ne tik labi cilvēki. Starp viņiem vienmēr atrodas kāds, ar kuru ir vērts lepoties. Labais aizēno slikto.”
Sekretāre uzskata, ka Stradu pagasta jaunieši ir tādi, kādus viņus izaudzinājuši vecāki. “Ja mainās vecāku uzskati par daudzām vērtībām, tie mainās arī bērniem. Piemēram, ja es iznāku no mājas vai atgriežos tajā dusmīga, naidīga pret apkārtējo pasauli un konkrētiem cilvēkiem, tad, redzot manas emocijas, tām pakļaujas arī bērns. Citādāk ir, ja priecājos par cilvēka veiksmi, līdz ar mani priecājas arī bērns,” saka Ligija.
Strādāt bijis grūtāk nekā šodien
Sekretāri nekad nav biedējuši atbildīgi pienākumi, tomēr pirmie darba gadi salīdzinājumā ar šodienu bijuši ārkārtīgi grūti. Toreiz nebijis transporta un ar to saistīto izdevumu atlīdzības, neskaitītas darbam atvēlētās stundas. Ligijas pienākumos ietilpis vīriešu – sākot no 16 līdz 55 gadu vecumam – apzināšana, lai pakļautu karaklausības uzskaitei. Bieži vien pat nakts vidū no kara komisariāta saņemta telefoniska pavēle savākt noteiktu skaitu cilvēku. Vispirms sasaukta aktīva grupa, tad sameklēts transports, lai nokļūtu pie tiem, kas nedzīvojuši pagasta centrā. Lai gan tolaik vajadzīgās personas uzturējušās konkrētajā dzīvesvietā, tomēr gadījušies dažādi kuriozi.
“Nakts laikā mums vajadzēja sameklēt kādu vīrieti, bet viņš tobrīd neatradās mājās. Arī sieva nezināja, kur viņu meklēt. Ar lielām grūtībām izdevās noskaidrot, ka vajadzīgā persona atrodas pilsētā pie draudzenes,” atceras Ligija.
Jāiemācās izprast cilvēka problēmas
Šā amata apguvei tolaik – 1984. gadā – nebijis speciālu kursu, visu vajadzējis apgūt praktiski strādājot.
“Pirmais noteikums – spēja izprast ikviena cilvēka, kas ver pagastnama durvis, konkrēto problēmu un palīdzēt to atrisināt. Ir gadījumi, kad bezspēcībā jānolaiž rokas, jo ir gandrīz neiespējami rast problēmas izejas punktu. Manuprāt, likumdošana agrāk bija vairāk sakārtota, arī dažādu iestāžu bija mazāk. Šobrīd pašvaldība ir tā, kam jānorāda taka, pa kuru iet cilvēkam, lai nonāktu pie vēlamā mērķa. Dažkārt pavadu vairākas stundas, zvanot uz neskaitāmām iestādēm, lai palīdzētu iedzīvotājam,” stāsta Ligija.
Viņas pienākumos ietilpusi arī notariālo darbību veikšana. “Bija laiks, kad Lielā Tēvijas kara veterāniem – invalīdiem bez maksas piešķīra automašīnu “Zaporožec”. Veterāns ne vienmēr varēja ierasties pats, lai saņemtu automašīnu. To varēja izdarīt viņa pilnvarotā persona. Tolaik pagasts pilnvaru neizdeva. Šo pienākumu veica notārs, bet tikai tad, kad automašīna atradās pagastā. Mums vajadzēja domāt, kā šo transportlīdzekli atgādāt no Rīgas līdz Stradiem.”
Sāpina lauku cilvēku nevienlīdzība
Ja varētu, sekretāre iekārtotu divas dokumentu mapes. Vienā krātos pagasta iedzīvotāju pozitīvās, otrā – negatīvās emocijas, atklājot cilvēku nevienlīdzību. “Laukos ļaudis ir vai nu ļoti bagāti, vai nabadzīgi. Mani sāpina to cilvēku pieticība, kas nekad vairs nespēs pacelties līdz bagāto līmenim, vai kam nav bērnu, kas var palīdzēt. Sarūgtina arī likumdevēju nesapratne, jo viņi bieži vien atrodas tālu no reālās dzīves situācijas,” saka Ligija.
Pagastā vairāk ir trūcīgu cilvēku, tāpēc pašvaldība dara visu iespējamo, lai palīdzētu viņiem. Garantētās iztikas minimumu sekretāre vērtē ar dalītām jūtām. “Tas noteikts, lai palīdzētu cilvēkiem, bet diemžēl arī tiem, kas nav pelnījuši un neprot to novērtēt. Ļaudis kļuvuši gudri. Viņi apzinās un prot izmantot savas tiesības, ne vienmēr darot to godīgi.”
Ligija nepieder tiem, kas par darbdienā gūtajām negatīvajām emocijām aizmirst, tiklīdz aizvērtas kabineta durvis. Bijis brīdis, kad to dēļ viņa mainījusi dzīvesvietu, no dzīvokļa pagasta centrā pārceļoties uz lauku māju “Jaunvanagi” .
“Cilvēki nerēķinājās, ka arī man pienākas brīvs brīdis, zvanīja vēlu vakaros un agri rītos, lai lūgtu palīdzību. Nevienam neatteicu, gāju un darīju, bet tad mana izturība “salūza”, jo sevī neatradu spēku, lai stāvētu pāri citu cilvēku problēmām. Tikai šogad pamazām esmu atguvusies un atkal spēju uzklausīt un palīdzēt ļaudīm,” saka Ligija.
Viņa saprot, ka lauku cilvēkam nav citur, kur vērsties pēc palīdzības, kā vien pagasta pašvaldība. “Man ir vaicājuši, kāpēc es nopūlos pārāk daudz, ja ir citi dienesti, kas var palīdzēt, piemēram, psihologi, kam par to maksā, un tamlīdzīgi. Tādās reizēs analizēju, ko esmu izdarījusi vai pateikusi aplam. Slikti vārdi mani morāli sagrauj. Ir nepieciešams laiks, lai tos pārdzīvotu.”
Ļaujas emociju varai
Gan Ligija pati, gan tie, kas viņu pazīst, saka, ka sekretāre esot emociju cilvēks. “Reizēm nesavaldu emocijas, pēc tam pārdzīvoju. Dzīvē bijis daudz situāciju, kas pārliecina, ka mani māca un palīdz dzīvot cilvēki it kā no malas,” saka Ligija, atklājot, ka viņa labprātāk kontaktējoties ar labestīgiem ļaudīm, kas otra cilvēka pleciem neuzkrauj savu problēmu smago nastu. Dažkārt pietiekot ar vienu smaidu, lai diena atplauktu gaiša un dzīvespriecīga. Ligija atbalstu gūstot ne tikai ģimenē. Īpaši smagos brīžos viņu atbalstījuši labi cilvēki. Ligija nenoliedz, ka viņai patīk vientulība, precīzāk sakot, vienatne. Vairākkārt viņai vaicāts, kā iespējams dzīvot tālu no sabiedrības. Viņa atbildot, ka mežs un upe ir tie, kas dod spēku, ja šķiet, ka tā gandrīz nav.
Nevēlas būt par vadītāju
Reiz – pirms vēlēšanām – arī Ligijai piedāvātā iespēja būt vadītājas amatā. Viņa, ilgi nedomājot, no piedāvājuma atteikusies, uzskatot, ka visi nevar būt labi vadītāji, kādam jākļūst par labu izpildītāju.
“Es varu kritizēt un, cik iespējams, palīdzēt, bet ne pavēlēt. Iespējams, tāpēc dzīvē esmu veikusi tādus darbus, kādus sekretārei nepienāktos darīt, bet citādāk dzīvot neprotu,” saka Ligija. Agrāk viņa uz daudz ko raudzījusies ar “rozā” brillēm, bet, gadiem ejot, vēlējusies, lai tās nokrīt.
“Neesmu cilvēks, kas spēj piedot pāridarījumus. Iekšēji mokos, bet nepiedodu. Īpaši, ja tas ir sabiedrībā vispārpieņemtas ētiskas normas pārkāpums. Kādam tas izklausīsies pārāk bargi, bet arī mani bērni nav izņēmums.”
Ligija pārliecinājusies, ka ikviens amats tā veicējam uzliek spiedogu. Izņēmums nav arī pagasta sekretāre. “Aizeju uz pasākumu, lai atpūstos, bet visi vēro mani, kā uzvedīšos, ko teikšu, jo esmu taču pagasta darbiniece. Diemžēl ir tā “zvaigzne” pierē, kas neļauj apciemot cilvēkus vienkārši tāpat, lai parunātos kā līdzīga ar līdzīgu. Dēls Gatis vairākkārt man ir teicis: “Mamma, ja tu zinātu, cik grūti ir būt tavam bērnam.” Manos spēkos nebija pasargāt bērnus no šīs amata “zvaigznes”,” saka Ligija.
