Iedzīvotāji: pārliecināti, ka laukos ir labi. Ja vienuviet sarakstītu visus Latvijā sastopamos ielu nosaukumus, tad izveidotos garš saraksts.
Iedzīvotāji: pārliecināti, ka laukos ir labi
Ja vienuviet sarakstītu visus Latvijā sastopamos ielu nosaukumus, tad izveidotos garš saraksts. Daudzi atkārtotos, bet būtu arī tādi, kas sastopami tikai vienreiz. Nezinu, vai kaut kur citur, bet Rankas pagastā ir Putnu iela, kurā ir tikai sešas individuālās mājas. Katrai no tām nosaukumā ir kāda putna vārds.
Smilšainās ieliņas klusumu pa laikam pārtrauc suņu rejas vai olu izdējušas vistas kladzināšana. Paretam pie kādas no mājām piestāj automašīna vai pieducina traktors. Kaimiņi te zina viens par otra dzīvi, tāpēc tad, kad kāds sadusmojies vīrs pacēlis roku pret sievu, viņa savaldīšanā piedalījušās gandrīz visas daiļā dzimuma pārstāves. Jāņus un Jaungadu Putnu ielas iedzīvotāji kopīgi nesvin, bet kopā sanākšanai iemesls atrodams vienmēr. Ar ko saistās Putnu iela, kas tanī interesants, jautājām, klauvējot pie visu māju durvīm.
“Baložos” tehnikas laiks
“Baložu” māju pagalmā sastapām Ilmāru Brūniņu,cītīgi mēģinot atdzīvināt vienu no traktoriem. Jā,par tehnikas trūkumu te žēloties nevar. “Te man dzīvo vecāki. Tēvs nomira, tagad dzīvo tikai māte. Pats esmu no Cēsu rajona Priekuļiem. Lauku darbu sezonā atbraucu palīgā,” stāsta Ilmārs, drānas gabalā berzēdams eļļainās rokas, un atzīst, ka dzīve Priekuļos un Rankā esot kā diena pret nakti. “Te jau nekas nenotiek. Priekuļos vismaz jūti, ka dzīvo. Tiklīdz visu padarīšu, ar steigu atpakaļ uz Priekuļiem,” saka Ilmārs.
“Lakstīgalas” sargā Džeris
“Lakstīgalu” māju saimnieci Īnu Baltiņu mājās nesastapām. Kārtības sargātājs bija suns Džeris, kas ārēji izskatījās vairāk nobijies nekā nikns. “Viņš domā, ka jūs esat suņu ķērāji,” steidza skaidrot puikas, netālu spēlēdami futbolu. Savukārt viena no kaimiņienēm stāstīja, ka Īna nesēžot, rokas klēpī salikusi. Esot divas govis, desmit hektāri zemes un vēl jātiekot galā ar diviem bērniem.
“Žubītēs” padevušās pupiņas
“Žubīšu” māju saimniece Gunta Medne uz brīdi bija pārtraukusi mazo pupiņu šķīšanu piesaulītē pie mājas, tāpēc bija visai izbrīnīta, verot namdurvis. “Esam vietējie, te dzīvojam kopš 1981.gada. Nekā interesanta gan nav. Ir pāris jaunu cilvēku, mazu bērnu nav, tikai divi skolnieki. Jaunie kā aiziet no mājas, tā neatgriežas. Ko viņi te darīs? Kur strādās?” domīgi saka Gunta un stāsta, ka, būdama pensijā, aprūpējot nelielo saimniecību. “Ir gotiņa un bullēns, piemājas dārziņš un lielāks tīrums kartupeļiem. Kā varam, tā iztiekam ar to, kas mums ir,” saka saimniece un mazliet pabēdā par kādreizējā kolhoza “Gaujaslīči” jaunlopu fermā sagandēto veselību. Viņa domā, ka toreiz bijis grūtāk strādāt, bet varējis vieglāk iztikt. “Tagad daudziem cilvēkiem nav ne darba, ne iztikas,” saka Gunta.
“Kaijās” sapņo par jūru
Lai “Kaiju” saimnieki nokļūtu līdz jūrai, ceļā vajadzētu pavadīt vismaz trīs stundas, tāpēc viņi tikai dažreiz ļaujas sapņiem par to. Mājās sastopam Kalvi Kļavkalnu un viņa māti Marutu Kļavkalni. Neiztrūkstoša personība te ir arī ruds runcis Miks. “Jaunam cilvēkam te nav ko darīt,” saka divdesmitgadīgais Kalvis, kas materiālu apsvērumu dēļ pārtraucis studijas biznesa augstskolā “Turība” un veiksmīgi sameklējis darbu SIA “Silva”. Puisis atzīst, ka viņam labāk tīk lauku miers un klusums nekā Rīgas steiga un drūzma. “Izklaidei apmeklēju atpūtas pasākumus Rankas kultūras namā, bet par otrajām mājām uzskatu Smilteni, jo esmu beidzis Smiltenes vidusskolu,” stāsta Kalvis, bet māmuļa nenoliedz, ka ir labi, ka dēls pie mājas.
“Irbītēs” dzied lakstīgalas
Pie “Irbīšu” mājas ir daudz ievu, un maijā te dzied lakstīgalas, par kurām priecājas ne tikai saimniece Nadežda Lazda. “Laikam tāpēc, ka dzīvoju Putnu ielā, pavasaros, strādājot dārzā, cīruļi nometas pat uz vagas un dzied. Laikam tāpēc, kad vajadzēja dot mājvārdu, izvēlējos “Cīrulīšus”, bet tāds nosaukums pagastā jau bija. Ja citi saka, ka nav darba, tad man diena ir par īsu. Dažkārt piecos no rīta aizbraucu uz darbu un 12 vakarā atgriežos. Strādāju kooperatīvajā sabiedrībā “Amatnieks” par grāmatvedi. Mana lielākā problēma ir atrast brīvu laiku,” stāsta Nadežda.
“Vanadziņos” rūp iespēja strādāt
“Vanadziņu” saimnieci Malvīni Braunfeldi sastopam, sildoties pēcpusdienas saulē. Nekur tālu viņa šobrīd bez spieķa aizstaigāt nevar, jo nesen operēts ceļgals. “Tagad esmu tikusi pie jaunas ceļgala locītavas. Operācija izmaksāja 1500 latus. Lai gan pagājuši gandrīz trīs mēneši, kāja vēl sāp,” rādot lielo, sarkano rētu, saka Malvīne. Rankas pagastā viņa dzīvo kopš 1951.gada, bet uz “Vanadziņiem” pārcēlusies 1977.gadā. Arī mājvārds ir Malvīnes izvēlēts, jo viņai vienmēr paticis šis putns.
“Varbūt agrāk te visi vairāk turējās kopā, bet šodien – katrs par sevi, tomēr ne par vienu nevaru teikt sliktu vārdu. Ja vajadzīgs, otram palīdzību neliegs. Cilvēki pamazām atsvešinās. Varbūt tas ir tāpēc, lai no kaut kā izsargātos. Piemēram, no alkohola, jo daļa cilvēku dzer aiz garlaicības. Ko viņiem te cita darīt? Aiziet pie kāda saimnieka kaut ko padarīt, nopelna kādu latu, bet tas jau nav tas, kas alga,” prāto Malvīne. Pārlaižot skatienu aizaugušajiem laukiem, viņai izlaužas smaga nopūta.
Putnu ielā nav asfalta un veikala ar košiem skatlogiem. Tas ir tikai viens piemērs no Latvijas laukiem, kur daļai cilvēku lielākā vēlēšanās ir rast darbu, kur aizaug pļavas un tīrumi, kur neatgriežas izglītību ieguvušie bērni, bet uz brīdi atkāpties problēmām palīdz stiprāka dzēriena glāze. Vai kādreiz kaut kas mainīsies? Ļoti gribas cerēt, ka, ja arī mainīsies, tad tikai uz labu.
