Ja kāds gulbenieti Kārli Apenīti nosauc par putnu vīru, viņš neiebilst. “Nezinu, kāpēc tā notiek, bet kopš mazotnes vienmēr esmu piesaistījis putnus. Kur vien eju, viņi man ir apkārt,” saka pensionārs, kurš dienas vada Pamatu ielas desmitā nama vienistabas dzīvoklī. Katru dienu, ja vien laika apstākļi to atļauj, viņš dodas uz parku, lai barotu putnus.
Vecajam vīram, kurš jau daudzus gadus ir palicis viens, tā ir neatņemama dienas sastāvdaļa, kas dod iespēju satikties ne tikai ar lidoņiem, bet arī ar cilvēkiem, vērot, kā savu ikdienu izdzīvo daba un pilsēta.
Putni nolaižas arī uz Kārļa mājokļa palodzēm, kur saimnieks vienmēr izber maizes drupačas. “Pats esmu viņus tā pieradinājis. Ievēroju noteikumu – ja ziemā, kad ir auksts, sāk barot putnus, tad tas jādara visu laiku, jo viņi paļaujas uz to, ka būs barība,” saka pensionārs.
Maizi liek dobumos
“Putniņiem dodu saulespuķu sēklas, riekstus, cepumus un baltmaizi. Ko gan es citu vairāk varu? Parka vāveres arī pacienāju. Saulespuķu sēklas izvēlos bez čaulas, lai nepiemēslotu parku. Daždien uz parku aiznesu baltmaizes batonu. Man tur ir divi priežu dobumi, kuros ielieku maizi. Iepriekš kukulīti pārgriežu uz pusēm. Vienreiz pieķēru tanti, kura vilka maizi laukā no dobuma. Teicu, ka tā nav labi rīkoties, ja ir ielikta, lai stāv. Ja vajag maizi, lai tad paprasa – cik varēšu, tik palīdzēšu. Bet tādi ir cilvēki, ko tur padarīt. Saprotu, ka visiem šodien ir grūti,” prāto Kārlis. Uz Jaunatnes parku viņš dodas katru dienu rīta pusē. Ziemā, kad ir auksts, pensionārs ilgi uz soliņa nesēž, siltā laikā gan tur pavada vairākas stundas. “Putni jau ir gudri. Viņi ielāgojuši laiku, kad nāku, tūlīt ir klāt. Tomēr putni ir izvēlīgi, piemēram, zīlītēm īpaši netīk maize, zvirbulim negaršo rupjmaize, bet dzenis un dzilnītis gan nav izvēlīgi,” stāsta Kārlis.
Patīk mazie putni
“Gadiem ilgi jau baroju putnus. Man visi putni ir draugi, arī baloži, lai gan viņi spēj būt pārlieku uzbāzīgi. Baloži ir arī diezgan netīrīgi putni, bet tāpēc jau viņus nenicinu. Man labāk patīk mazie putniņi – zvirbuļi, zīlītes, dzeņi, sarkankrūtīši, dzilnīši,” stāsta Kārlis. Viņš ir dzimis laukos – Zeltalejā, Melnupes krastā. Vecākiem bijusi neliela saimniecība ar niecīgu zemes platību, kas atradusies skaistā vietā. “Kolhozā negribēju palikt, tāpēc māju pārdevu. Dikti jau gribēja, lai strādāju kolhozā, jo pēc profesijas esmu elektriķis, bet par dienu solīja samaksāt tikai piecas kapeikas. Sen jau neesmu bijis dzimtajā pusē. Kādu laiku mācījos Stāmerienas pamatskolā, tad Apes arodskolā. Esmu “mētājies” arī citur.”
Dzīvi izmaina slimība
Diemžēl 38 gadu vecumā Kārli piemeklējis infarkts, paralizējot ķermeņa labo pusi. Tolaik viņš jau bija pārcēlies uz dzīvi pilsētā un rūpnīcas “Straume” Gulbenes cehā strādāja par elektriķi. Kārlis atceras, kā ārstējies Rīgā “Stradiņos”. “Gulēju palātā bez valodas, nezinādams, vai vispār spēšu runāt, bet tad mani nokaitināja medicīnas māsa, kura rājās, ka esmu pārāk sajaucis gultu, jo nespēju vairs mierīgi nogulēt. Darbiniecei beidzās maiņa, tāpēc viņa piesēja manu roku pie gultas. Par to ārkārtīgi sašutu. Pārrāvu saites un pateicu visu, ko domāju par šādu rīcību. Tā, pašam par pārsteigumu, sāku runāt, lai gan iekšēji jau biju samierinājies, ka tas nekad nenotiks. Roka vēl šodien neklausa. Arī kāja iet, kur grib. Sākumā slimību ārkārtīgi pārdzīvoju. No jauna vajadzēja mācīties staigāt un runāt, kā arī visu darīt ar kreiso roku. Visgrūtāk veicās ar rakstīšanu. Šodien jau neviens vairs vēstules īpaši neraksta, bet labprātāk sazinās pa tālruni,” stāsta Kārlis.
Labo pulksteņus
Pēc slimības cita darba nebijis, tāpēc, laiku īsinādams, Kārlis sācis labot pulksteņus, jo tehniskas nodarbes vienmēr viņu vienmēr ir interesējušas, lai gan nekur šo amatu nav apguvis,“Jaunus pulksteņus labot neņemos, tikai ar noteikumu, ja gadījumā neizdosies salabot, tad varu paturēt. Šādu noteikumu sāku izvirzīt pēc gadījuma, kad cilvēks lūdza salabot pulksteni, bet es to sabeidzu vēl vairāk. Labi, ka bija, ko atdot vietā,” atceras pensionārs. Viņš atzīst, ka senāk ražoto laikrāžu mehānisms bijis daudz vienkāršāks. Kārļa draugu pulkā ir daudz pulksteņmeistaru. Šobrīd viņa mājoklī sarindots gandrīz simts dažādu laikrāžu. Visi ir salaboti, gan sekundes un minūtes skaita, gan zvana, kad vajag. Kārlis reizēm prātojis, ka vajadzētu visus likvidēt, bet nevarot vien sadūšoties. Īpaši žēl esot to, kas izgatavoti pirms daudziem desmitiem gadu.
Līdzi ņem sāli
Ejot uz parku vai kādu veikalu, kas atrodas tālāk no mājas, Kārlis gandrīz vienmēr somā ņem līdzi paku ar sāli. Cilvēkam, kurš pārvietojas ar spieķa palīdzību, ļoti nepatīk slidenās ielas. Ne visur ietves ir bez ledus. Par to viņš esot izteicis aizrādījumus, bet Gulbenē varasvīri parastos ļaudis nesadzirdot, tāpēc neesot vērts muti dzesēt. “Daudzi, kuri savulaik man sniedza pretī roku sveicienam, tagad to vairs nedara, jo savulaik esmu tieši pateicis, ko domāju par viņu darbu. No kā gan man baidīties?” prāto Kārlis. Viņš iztiek ar pensiju, jo citu ienākuma avotu nav. Vairāk nekā 50 latus pensionārs maksā par apkuri vienistabas dzīvoklim. “Kad visu samaksāju, tad ar to, kas paliek pāri, dzīvoju. Maize pašam un putniņiem jau iznāk. Arī zālēm jāatlicina sava tiesa. Nekādu grāmatvedību nevedu, ko tad no pensijas daudz izrēķināsi vai ietaupīsi, lai gan neko lieku veikalā nepērku. Arī neko lielu sev negatavoju, bet iegādājos jau gatavus produktus, kas tikai jāuzsilda. Tikai dažkārt izvāru zupu,” stāsta Kārlis.
Pieradis pie vientulības
1995.gadā Kārlis, neslēpjot asaras, atvadījies no dzīvesbiedres Ritas, kura savulaik strādājusi aptiekā par farmaceiti. “Domāju, ka viņas aiziešanu nespēšu pārdzīvot, bet ar laiku cilvēks arī pie vientulības pierod. No tās neviens nevar izbēgt, ja ir palicis viens. Tik vien palikušas kā atmiņas un lietas, kas liecina par Ritu. Ir jau arī radinieki, bet viņiem pašiem savas rūpes,” nopūšas Kārlis. Ar labu vārdu viņš piemin kaimiņu Induli, kurš katru dienu ver Kārļa dzīvokļa durvis, lai mudinātu uzspēlēt šahu. “Es aiz cieņas pret viņa 82 gadiem spēlē bieži padodos, bet tad Indulis dusmojas. Savukārt tad, kad viņu uzvaru, atkal ir slikti. Tā mēs abi neļaujama prātam “ierūsēt”,” smejas Kārlis. Kaimiņš ir vienīgais Kārļa garo dienu īsinātājs. Gandrīz katru dienu Kārlis ieslēdz arī magnetofonu, izraugās kādu audio kaseti un klausās mūziku. Viņa krājumā ir simtiem kasešu ar mūzikas ierakstiem.
Pensionārs labprāt izlasa arī kādu grāmatu, klausās radio un skatās televīzijas pārraides. “Politiku gan nevaru paciest. “Panorāmu” katru vakaru noskatos, bet vairāk gan politikā nejaucos un situāciju valstī cītīgi neanalizēju. Kāda tam jēga, ja pats neko tajā izmainīt nevaru. Kamēr vieni “peldas” savos negodīgi saraustajos miljonos, tikmēr otri nezina, kā maizi nopirkt. Vai tad jūs domājat, ka arī Gulbenē nav miljonāru un, tā sakot, pirmā numura zagļu? Skaidrs, ka ir. Es nekad nevarēju iedomāties, ka pienāks tāds laiks, kā šodien. Mēs neko citu nedarām, kā tikai postām un plosām savu valsti,” uzskata Kārlis. Viņš piebilst, ka cenšoties nekur neiejaukties un neko neprasīt. Savulaik esot vērsies pēc pabalsta pilsētas domē. Divus gadus to saņēmis, bet tad norādīts, ka viņam tas vairāk nepienākoties. “Eh, ko tur iet un lūgties! Biju arī invalīdu biedrības biedrs, bet tad šo biedrību aizcēla uz telpām pie Vecgulbenes muižas, man tur nav pa spēkam aiziet. Sarkanā Krusta Gulbenes komiteja arī ir tik tālu!” nopūšas Kārlis. Viņš piebilst, ka nekad neesot varējis paciest netaisnību. Pret to viņš cīnījies, arī strādādams “Straumē”. “Tā ir vieglāk dzīvot, nekā staigāt ar sarūgtinājumu dvēselē,”uzskata pensionārs.
