Kultūras darbiniecei, stāķēnietei Inesei Stalidzānei gandrīz visi svētki, arī Lieldienas, paiet strādājot un gādājot par svētku prieku citiem. Viņa kā zaķītis ir neatņemama Lieldienu sastāvdaļa.
Kultūras darbiniecei, stāķēnietei Inesei Stalidzānei gandrīz visi svētki, arī Lieldienas, paiet strādājot un gādājot par svētku prieku citiem. Viņa kā zaķītis ir neatņemama Lieldienu sastāvdaļa.
Jā, man Lieldienās tiešām vairāk sanāk darboties citiem. Jau kādu brīdi pirms Lieldienām parasti tiek jautāts – kas tad būs Lieldienās? Lieldienas ir tradicionāli svētki. Tradicionālos svētkos mēs kaut kādā ziņā izspēlējam pasaules radīšanu no jaunu. Tradīcijas nevar mainīt, jo tās nosaka pasaules kārtību. Tajās var ienest interesantākus motīvus, jaunas vēsmas, bet viss ir balstīts uz kaut ko senu, jau notikušu. Jāņem vērā, ka mums ir arī ļoti daudz mutvārdu folkloras – tautasdziesmu, ticējumu, mīklu, tur arī rodas idejas.
Vai Lieldienu zaķis dēj olas? Man ļoti sen uzdāvināja lielu trušu mammu. Nolēmām māsas meitiņai pierādīt, ka zaķi tiešām Lieldienās dēj olas. Nolikām trušu mammu uz daudz un dažādām olām – gan šokolādes, gan īstajām, jo Lieldienu zaķi nes dažādas olas, un tā viņa tur sēdēja. Te pēkšņi viņa lēca un olas izsprāga pa visu istabu. Un tad es sapratu – ir, tomēr ir Lieldienu zaķi un viņi dēj olas.
Man pašai šūpoties nepatīk – man nav bail no augstuma, bet man nepatīk ne karuseļi, ne šūpoles, bet Lieldienās es šūpojos. Man patīk šūpošanās efekts, un, ja vēl šūpojoties dzied, ir ļoti jauka sajūta. Kādreiz Spārītē uz mazās saliņas tika kārtas šūpoles, tajās šūpojoties, šķita, ka jūtama Dieviņa klātbūtne. Tā, manuprāt, ir tāda kā iešūpošanās ritmam, iešūpošanās uz vasaru.
Mājās Lieldienas es neesmu svinējusi jau kādus 15 gadus. Protams, es krāsoju olas un tās parasti saslēpjam pa malu malām, taču no rīta līdz vakaram tajā dienā nekad nevaru būt mājās. Ejot tautās, man ļoti patīk mainīties ar olām. Parasti aprunājos ar cilvēku, dodu viņam savu pašu skaistāko olu, arī man tiek meklēta skaistākā ola. Vienā pasākumā, piemēram, es samainījos ar 34 olām. Arī olu kaujas ir fantastiskas, tikai nedrīkst sajaukt, ka Pirmajās Lieldienās ir jāsitas tikai ar tievajiem galiem, Otrajās – ar resnajiem. Daudzi jau ir aizmirsuši Lieldienu tradīcijas, vairs nekrāso olas, lai arī laika tam patiesībā pietiktu, taču, manuprāt, vajag tradīcijām atlicināt laiku. Man ļoti patīk filozofes Skaidrītes Lasmanes teiktais, ka tradīcijas sakārto cilvēku.
Es esmu arī folkloras kopas vadītāja. Īsti pēc latviešu tradīcijām Lielo dienu svinēt vajadzētu ar pavasara iestāšanos, taču tas nav īsti pieņemams. Ja būtu laiks, es Lieldienās noteikti aizietu arī uz baznīcu. Taču, kad sākas dievkalpojums, mēs jau esam smagi strādājuši, lai citiem varētu radīt svētkus. Tomēr mani ļoti interesē šie senie notikumi. Kādās Lieldienās ar savu paziņu izgājām cauri visiem Lieldienu notikumiem, sākot ar Zaļo ceturtdienu un beidzot ar Lieldienām gan vēsturiski, gan pēc Jaunās Derības.
