No Imanta Arena saņemtā vēstule pamudināja “Dzirksteli” doties uz attālajām lauku mājām. Gulbenes rajonā Druvienas pagasta “Aizupes” ir vienīgā māja, kur, neņemot vērā neērtības, joprojām dzīvo cilvēki.
No Imanta Arena saņemtā vēstule pamudināja “Dzirksteli” doties uz attālajām lauku mājām. Gulbenes rajonā Druvienas pagasta “Aizupes” ir vienīgā māja, kur, neņemot vērā neērtības, joprojām dzīvo cilvēki. Trīs veci cilvēki, kas iemācījušies sadzīvot ar sveču gaismu un petrolejas lampu, un kas ir atmetuši cerības kādreiz savās mājās redzēt degam elektrisko lampiņu.
“”Aizupēs” dzīvojam kopš 1957.gada. No mežniecības savulaik šo māju atpirkām, lai meži un darbs būtu tuvāk. Nekad šajās mājās elektrība nav bijusi. Padomju laikos cīnījāmies, lai mājai to ievilktu. Toreiz atbildēja, ka transformatori ir tālu. Tā arī pieklusām un dzīvojām. Kur vairs skriesi?” atceras “Aizupes” māju saimniece Velta Kļaviņa. Viņai pavasarī paliks 79 gadi.
Visus garos gadus viņi sadzīvojuši ar dabas ritmu. Grūtāk pārciešamas ziemas, kad agri satumst. Pirms trīs gadiem labi cilvēki parūpējušies un no Rīgas atveduši 200 litrus petrolejas. “Aizupju” māju iedzīvotāji to izmanto taupīgi un petrolejas lampu iededzina tikai tad, kad nepieciešams. Petroleja vairs neesot tik laba kā agrākos gados. Tagad tā vairāk dūmo un dod mazāku gaismu. Pie tās vairs nevar adīt vai avīzi palasīt. Tumsā visbiežāk tomēr nākoties izmantot luktura gaismu.
“Par elektroprecēm neinteresējamies. Televīziju neesmu skatījusies. Kādreiz gan pilsētā uz mirkli esmu iegājusi veikalā palūkot, kas jauns, tad arī redzu, ko cilvēka prāts izdomājis. Bet mūsu mājās nav nevienas elektropreces,” saka
V. Kļaviņa. Viņu mājās drēbes joprojām gludina ar lielo, smago ogļu gludekli.
Mājās ir radio, kas darbojas ar baterijām. Tā ir vienīgā saikne ar ārpasauli. Māju saimnieks Artūrs Rubenis martā svinēs 94. jubileju. Glaukoma viņam laupījusi redzi. Arī sadzirdēt citus viņš var ar grūtībām, bet katru dienu, gultā gulēdams, stundas pavada ausi pielicis pie radio. Klausās mūziku un ziņas. “Aizupēs” nu jau dažus gadus dzīvo arī Veltas māsa, Vera Kļaviņa. Viņai būs 75 gadi.
“Kas nāks dzīvot uz šīm mājām? Neviens, ja nu vienīgi meža zvēri. Arī bērnu mums ar Artūru nav. Māsas dēls miris. Esam vieni paši. Cits citu apkopjam un sargājam,” saka V. Kļaviņa. Mājas ir pārāk mīļas, lai no tām aizietu. Paši tās beiguši būvēt. Izplēsa krūmus un meža vidū iekopa zemi.
Līdz tuvākajām kaimiņu mājām ir četri kilometri. Tagad, kad ir iztīrīts meža ceļš, reizi nedēļā “Aizupju” mājās iebrauc autoveikals. Katru sestdienu pie viņiem ciemos atbrauc sens kaimiņš no Rankas pagasta – Imants Arens. Citi cilvēki šajā sētā iebrauc reti.
Pie divām durvju stenderēm vēl ir elektrības slēdži ar nelieliem vadu galiem. Tie tur esot suvenīri no kolhoza laikiem. Toreiz kaimiņu – Zvirgzdiņu – dēls braucis uz kombaina. Ziemā viņš no spēkrata izņēmis akumulatoru un, “Aizupju” saimniekus žēlodams, sataisījis vietējo “spēkstaciju”, kas ražojusi gaismu. Vismaz kādu nedēļu garajā ziemas laikā mājās bijis nedaudz gaišāk.
“Kad Artūrs vēl bija spēka gados, gāja visur un meklēja iespējas pieslēgt mājai elektrību. Ar laiku samierinājāmies. Pērlē dzīvoja kāds paziņa, kas visu padomju laiku bija izdzīvojis bez elektrības, bet, sākoties atmodas laikiem, viņš panāca, ka elektrības padevi mājai pievienoja. Toreiz nopriecājāmies, ka arī mums beidzot uzsmaidīs laime. Bet nekā,” atceras V. Kļaviņa un rokas pārlaiž pār acīm, jo tajās sariesušās asaras. Arī viņa apzinās, ka problēma ir neatrisināma un elektrību mājā būtu iespējams ierīkot tikai tad, ja būtu iespēja atrast sponsorus. Pašu spēkiem to izdarīt nav iespējams.
***
Viedokļi
Valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu Gulbenes elektrisko tīklu rajona vadītājs Jānis Ločmans:
– “Ja no šiem cilvēkiem saņemtu iesniegumu par elektrības pievadi, tad rēķinātu, cik lielas ir izmaksas. Ir jānovērtē, vai tur iespējams izveidot trasi, cik daudziem īpašniekiem pieder zeme, kuru izmanto līnijas izveidei. Cits nepiekritīs un ieceri līdz galam nemaz nevarēs veikt. Atsevišķi šai vienai mājai jāvelk augstsprieguma līnija. Vidējā šādas līnijas izmaksa kilometrā ir 5000 latu, jānodrošina transformatora punkts, kas arī izmaksā 3000 līdz 4000 latu. Lai šo māju elektrificētu, izmaksas ir milzīgas. Nezinu, vai šāds ieguldījums atmaksātos. Ja atceras padomju laikus, tad par elektrības pievadi simtprocentīgi maksāja klients. Ja vēlas ierīkot elektrības pievadi, tad ir jāmeklē sponsori. Tomēr ir arī cita problēma. Lauku zonās, kurās pamazām iedzīvotāji izmirst vai kuras cilvēki atstāj, būs jāsāk domāt par transformatoru demontēšanu. Gulbenes rajonā tā vēl nav tik aktuāla problēma, bet Balvu rajonā gan.”
Druvienas pagasta priekšsēdētājs Juris Graumanis:
– “Es domāju, ka ne Artūrs Rubenis, ne Velta Kļaviņa nevēlas doties projām no mājām, kurās nodzīvojuši ilgus gadus un kuras ir kopuši. Ir bijuši gadījumi, ka pašvaldībā vērsušies pagasta iedzīvotāji un lūguši rast viņiem citu mājvietu. Iespēju robežās esam to darījuši un, ja vērstos arī “Aizupju” saimnieki, mēs neatteiktu. Viņi cits citu aprūpē un līdz šim īpašu pašvaldības palīdzību nav lūguši. Esam parūpējušies, lai līdz pat mājas sētai katru nedēļu dotos autoveikals, kas piegādā pārtiku un arī sveces. Kad bija liels putenis, vienreiz laikus nepaspējām ceļu iztīrīt. Tomēr cenšamies, lai cilvēkiem būtu iespēja iegādāties nepieciešamo. “Aizupju” mājas atrodas kādus deviņus kilometrus no pagasta centra.
Valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” Korporatīvo komunikāciju departamenta komunikāciju daļas vadītājs Andris Siksnis:
– “Latvijas Pašvaldību savienības izveidotā darba grupa sadarbībā ar “Latvenergo” izvērtē valstī esošās mājas un saimniecības, kurām nav elektrības pievades. Ja cilvēki izsaka vēlmi savā īpašumā pievienot elektrības pievadi, tad izmaksas dalās proporcionāli – 40 procentus sedz kompānija, bet 60 procentus – klients. Katram projektam ir citas izmaksas, jo atšķiras līniju garumi, spriegumi un citas nianses. Izmaksas nav mazas un šie 60 procenti varētu būt iemesls, kādēļ Latvijā dažām mājām nav elektrības pievades.”
