“Ko Tu tur tagad dari, kas tas tagad būs?” ieraugot manu darbošanos, jautā mamma.
“Kā – ko? Krāsošu. Olas,” es smaidot atbildu.
Mammas acis ieplešas, jo olu krāsu pulveri viņa redz, bet olu vietā man rokās ir dzijas šķetere.
Nolēmu: ja šogad Lieldienas ir līdzīgas Ziemassvētkiem, tad varu atļauties krāsot kamolus, kas vismaz ārēji atgādina sniega pikas. Mana vēlme izmēģināt kaut ko jaunu un eksperimentēt uzņem apgriezienus un izvēršas tādā kā kustībā, jo ir uzradušies pat sekotāji. Meitenes prasa padomus, ko un kā labāk darīt, jo krāsu raibums tiek saadīts zeķēs un cepurēs, kas regulāri tiek atrādīts.
Nosmaidu sevī: kas nu es par speciālistu? Bet neliedzu savu pieredzi, stāstu, iedrošinu pamēģināt. Iesaku ilgi nedomāt par to, cik gan ilga un laba būs krāsu noturība, bet izbaudīt dullošanos – krāsu un radīšanas prieku.
Kāda no meitenēm izstāsta, ka olu krāsām nav ne vainas, ja netur gluži tiešos saules staros, bet pavisam izcilu rezultātu – košu un noturīgu – var sasniegt ar pārtikas krāsvielām, jo tām ir ne tikai plašāka krāsu toņu gamma, bet “niknāka” iedarbība. Protams, tas liek aizdomāties, kas ir mūsu kūku sastāvā, bet ne par to šoreiz. Šoreiz par sevis paša izveidotu dizainu un dabisko šķiedru burvību.
Ja arī tu gribi pamēģināt, tad dari tā: kārtīgi samitrini etiķūdenī dabiskās šķiedras materiālu (merino, alpaku, aitas vilnu), izklāj uz pārtikas plēves, haotiski sabārsti olu krāsu pulveri, ņem citu krāsu, ļauj, lai krāsas sajaucas savā starpā un pārklājas, jo der atcerēties, ka zils kopā ar dzeltenu veido zaļu! Pēc tam satin iegūto plēvē, šur tur izbaksti tajā caurumiņus, lai tvaikam ir, kur brīvi izplūst, tad liec tvaikos vai mikroviļņu krāsnī pasautēties (attiecīgi – pusstundu vai piecas minūtes)! Izskalo, izžāvē un lieto!
Lai mums izdodas – dzīvosim koši un krāsaini!
