Diskusija par pašvaldību reformu pirms Lieldienām ir gandrīz simboliska, kāds “jāpiesit krustā”, kāds “jānokrāso” citā krāsā, kāds “jāsasit” olu karos, bet vēl citiem paveicis, jo, kā šūpojušies veiksmes šūpolēs, tā šūposies. Savā ziņā piekrītu, ka reformas vajag, jo vajag “pabaidīt” bagātās un elitārās Pierīgas pašvaldības, kas darbojas līdzīgi kā Rīgas dome, kur galvenais – iedzīvotāju intereses – nebūt nav pirmajā vietā. Trūkst bērnudārzu, dažviet nav pat iespēju pieslēgties pie ūdensvada. Ja vēlies, tad velc pats vismaz trīs kilometrus, bet nav jau runa par vienu māju, bet vismaz piecdesmit. Tāpat paši asfaltējiet ceļus, samierinieties, ka būvvaldes speciālists nav gadu darbā, jo “slimo”, un tamlīdzīgi. Un pat nav, kur pasūdzēties vai uzrakstīt par to internetā, jo ir tikai “domes mediju kanāli”. Protams, te nav runa par visām pašvaldībām, bet tas parāda ainu, ka tādas “valstis” valstī nevarētu būt.
Mūsu pusē lielu izmaiņu nav. Vienīgi Balvu un Madonas novadi atgūst savas agrākās teritorijas. Nebūsim naivi, ir skaidrs, ka, piemēram, Baltinavai neko tas labu nedos, faktiski šīs vietas tiks nodotas lielākai aizmirstībai, jo redzam, kas ar pagastiem notiek Gulbenes novadā. Tie cits aiz cita tiek “nosvītroti” – tāda ir reālā dzīve, un uzvar centralizācija. Izceļas Smiltene, kas centra statusu vispār ieguva tikai tad, kad veidojās novadi, taču šobrīd spējusi piesaistīt vēl papildu teritorijas – Raunu un Api. Un galvenais – izskatās, ka tas noticis labprātīgi! Citādi ir ar Valku, kur laikam ar “krāsošanu” kāds pārāk aizrāvies, jo rūjienieši galīgi neizskatās priecīgi, savu dzīvi no sākta gala saistot ar Valmieru. Vai beigās šī ārdīšana un lāpīšana ko mainīs visiem iedzīvotājiem, dzīve rādīs, bet pie 200.kilometra no Rīgas kā vienmēr ne pārāk daudz cerību. Protams, tā ir politika, kur nevar zināt, kā pat labi gribētais vēl pavērsīsies, bet viens nu pilnīgi skaidrs ir jau šodien – solīto vienlīdzību un labklājību tas nekad nevar atnest.
