Rojs ir mākslas filmas cienīgs varonis, kurš varētu pretendēt uz 102.dalmācieša lomu.
Rojs ir mākslas filmas cienīgs varonis, kurš varētu pretendēt uz 102.dalmācieša lomu
Lejasciema pagasta Līču ielas 10.namam, kurā dzīvo Māra un Ilgvars Stīpnieki, tikai retais spēj paiet garām steidzīgā solī neatskatoties. Ikviena uzmanību piesaista draiskais un dzīvespriecīgais suns pagalmā, kas ārēji līdzinās baltai pupiņai ar brūniem raibumiņiem, gluži kā no grāmatas “101 dalmācietis”.
Stīpnieku ģimenē rīdzinieks Rojs divarpus mēnešu vecumā ieradies drīz vien pēc tam, kad pēc desmit gadus garā mūža citos medību laukos devies bokseris Redis. Šā gada februārī Rojam apritējusi gada jubileja. “Sākumā jau gribējām atkal ņemt boksera šķirnes suni, bet tobrīd kucēnu nebija, tāpēc bērni atveda dalmācieti, ko bija iegādājušies par 200 latiem. Dokumentos dzīvniekam bija ierakstīts vārds Jojo, bet mēs viņu pārkrustījām par Roju, jo tas izklausījās sunim piemērotāk,” stāsta Māra.
Straujš un saticīgs
Rojs pēc rakstura esot saticīgs, ārkārtīgi straujš un enerģisks. Viņš vienmēr cenšoties izmantot jebkuru iespēju, lai varētu izsprukt laukā no sētas un līdz pagurumam izskrieties. Māra bilst, ka neesot ko brīnīties, jo savulaik dalmācieši bijuši pajūgu pavadoņi, tāpēc šīs šķirnes dzīvniekiem kustības esot dzīves neatņemama sastāvdaļa. “Kad Rojs bija mazāks, ļāvām viņam rītos un vakaros aplaist kādu loku ārpus sētas, bet mājai tuvu atrodas lielais ceļš, tāpēc ir bailes palaist vienu bez pieskatīšanas. Sākumā abi gājām pastaigāties, bet tad vairs netiku Rojam līdzi, tāpēc nācās iegādāties speciālu kaklasiksnu, tad viņš tā neraujas projām,” smejas saimniece. Lai saimnieki justos droši par sunīša dzīvību, pagalmā viņam iežogota arī noteikta teritorija. Arī automašīnā Rojs netiek vizināts, lai dzīvnieks pie šīs izpriecas nepierastu.
Īpaši patīk papīri
Rojam īpaši patīkot viss, kas čaukst un līdzinās papīram, tāpēc uz nebēdu tiekot plosītas un plēstas avīzes un žurnāli. Ja saimnieki savā aizmāršībā pa zobam atstājuši kādu grāmatu, arī tā sagraušanai esot itin laba.
“Papīrus Roja tuvumā nedrīkst atstāt nekādā gadījumā, visi būs pārstrādāti pēc suņuka prāta. Lai Rojam būtu silti, mērojot ceļu no Rīgas līdz Lejasciemam, mazdēls kucēnu bija ietinis savā sedziņā. Arī tā ir sadalīta ne tikai pa gabaliem, bet pa diegiem. Arī tagad Rojs labprāt pārbauda savas guļvietas izturību.” Lielās papīru mīlestības dēļ saimnieki skaustulim lieguši iespēju uzturēties istabās.
Lai izrādītu draudzību ikvienam, kas iegriežas Stīpnieku mājās, suņu puika pirmais strauji metoties sasveicināties, ar priekšķepām atspiežoties pret ciemiņa krūtīm. “Kad paši neesam mājās, ieliekam Roju voljērā, kas zina, kā cilvēki uztvers šo sasveicināšanās manieri. Var vēl kādu nobiedēt. Dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks, nevar zināt, kā rīkosies, ja savējo nebūs uz vietas. Suņu skolā Rojs nav skolojies,” bilst Māra.
Rada respektu kaķiem
Rojs labi apzinoties, ka ir skaista kažoka īpašnieks, tāpēc sakopšanās procedūra esot regulāra un ilga. Arī pamatīga izvārtīšanās sniegā esot bauda. Rojs licis sevi respektēt arī kaķiem, tāpēc ņaudētāji, pamanījuši viņu pagalmā, mūkot katrs uz savu pusi, cik ātri kājas nes. Arī par dalmācieša apetīti saimnieki nesūdzoties. Sākumā Rojs mielojies ar speciālo kucēniem domāto barību, bet tagad reizi dienā mielojoties ar sausu barību, lai tad pēc smaržas noteiktu, ko azaida galdā cels saimnieki.
Lielākā delikatese Rojam esot svaigi kauliņi, kas gan īpaši daudz netiekot doti, un speciālie suņu cepumi. Māra bilst, ka viņai esot iespējams salīdzināt Redi un Roju. “Redis bija nopietnāks, labi satika ar kaķiem. Rojam ļoti patīk izrādīties, ja kāds viņu vēro. Tagad viņš katru dienu nepacietīgi gaida to rīta stundu, kad darbā ierodas celtnieki, kas strādā pie sociālās mājas izveides. Gudrinieks jau iemanījies no viņiem izprasīt kādu kārumu. Tikai, muļķītis, nesaprot, ka sestdienas un svētdienas ir brīvdienas, tāpēc arī tad pacietīgi sēž pie sētas,” Māra noglāsta Roju. Stīpnieku ģimenē suņi vienmēr ir mīlēti, lai gan dažāds bijis dzīvnieku liktenis – viens pazudis medību laikā, otrs paskrējis zem automašīnas, trešais godam aizvadījis suņa cienīgu mūžu. “Rojs ir mūsu luteklītis, kurš saņem viscildinošākos apzīmējumus, neskopojamies arī ar glāstiem. Skaistums vienmēr cilvēku sirdis padara mīkstas,” piebilst M.Stīpniece.
***
Fakti
– Šķirne 13.gadsimtā bijusi izplatīta Kroātijā. Primārās tiesības uz dalmāciešu šķirni piešķirtas Dienvidslāvijai.
– Pirmo reizi izstādē Anglijā dalmācieti varēja aplūkot 1862.gadā. Ideālais plankumu izmērs ir 10 līdz 20 milimetri. Tiem jābūt vienmērīgi sadalītiem. Plankumu krāsai atbilst dzīvnieka acu un deguna krāsa. Plankumi var būt melni vai arī brūni.
– Ārzemēs dalmācieti uzskata par universālu suni un izmanto dažādam sabiedriski derīgam darbam. Latvijā tie ir vienīgi kā dekoratīvie suņi.
– Dalmācieša šķirnes kucēns ar ciltsdokumentiem maksā 300 latus.
