1926.gadā mūsu novadniece rakstniece Tirzmaliete svinēja savu 50 gadu jubileju. Lai to godam sagaidītu, viņa savlaicīgi – tajā pašā gadā vai pat jau gadu iepriekš – bija pilnībā sagatavojusi un nosūtījusi iespiešanai divu dzejas grāmatu manuskriptus. Domājams, balstoties uz veiksmīgo sadarbību ar Albertu Prandi, kas bija augsti kvalitatīvā “Ilustrētā Žurnāla” redaktors un cieši ar LETA (Latvijas Telegrāfa Aģentūra) saistīts cilvēks, abi manuskripti nonāca LETA izdevniecībā. Tomēr ar šo brīdi sākās nesaprotamais.
Rakstnieces iecere bija skaidra. Pirmajā no dzejas grāmatām bija apkopoti viņas Tirzas perioda (1876-1912) dzejoļi, un tās nosaukums bija “Aizmirsta sirds”. Savukārt otrajā krājumā “Zvaigžņu mirdzumā” bija plānots iekļaut rakstnieces Lejasciema laika dzejoļus no pārcelšanās uz Lejasciemu 1912. gada aprīļa/maija mijā līdz apmēram 1925./1926. gadam.
Tomēr ne viss izdevās, kā plānots. Pirmais krājums “Aizmirsta sirds” iznāca 1927.gadā, tā vāku rotāja Sigismunda Vidberga zīmējums, un ārēji viss tiešām bija “pa smuko”. Taču, dziļāk ieskatoties, tā nebūt nebija. Pirmkārt, krājums tika izdots ar gada nokavēšanos pēc rakstnieces apaļās jubilejas, otrkārt, tajā bija iepludināti arī vairāki Lejasciema laika dzejoļi, izjaucot sākotnējo skaidro ieceri, un, treškārt, krājumā bija pieļauts milzīgs daudzums drukas kļūdu, kas liek šaubīties, vai to vispār bija redzējuši autoritatīvie LETA redaktori. Tā nu mums jāsamierinās, ka Tirzmalietes krājums “Aizmirsta sirds” ir vienkārši literārs fakts ar visiem tā trūkumiem. Un jāšaubās, vai pati rakstniece varēja izjust cerēto prieku par tādu iznākumu! Taču vismaz dzejas krājums ir saglabājies un pieejams lasīšanai bibliotēkās un privātos krājumos arī šodien.
Tomēr ar to problēmas vēl nebeidzās. Laikam jau pašapzinīgie un ļoti pašpārliecinātie LETA izdevēji bija nosprieduši, ka viņu “augstajiem standartiem” kaut kas tomēr īsti neatbilst, tāpēc otrais Tirzmalietes krājums “Zvaigžņu mirdzumā” tā arī palika neiespiests, un pēdējā atsauce periodikā par tā gatavošanu drukāšanai parādījās vēl pat 1936.gadā, nu jau Tirzmalietes 60.jubilejas sakarā. Turklāt krājuma oriģinālais manuskripts ir, šķiet, neglābjami zudis.
Tāpēc šajā gadījumā nācās mēģināt krājumu restaurēt, atrodot literatūrā un periodikā visu, kas vien bija pieejams par laiku no 1912. līdz 1927.gadam. Tā nu ar nieka 95 gadu aizkavēšanos 2021.gada sākumā ar nedaudz modificētu nosaukumu tika izdots Tirzmalietes otrais dzejas krājums “Zvaigžņu mirdzumā atmirdzēt…”. 1927.gads tam par robežšķirtni izvēlēts tāpēc, ka šajā gadā tika izdots rakstnieces pirmais krājums “Aizmirsta sirds” un 1927.gads sadala Tirzmalietes Lejasciemā nodzīvotos 30 gadus divos vienādos 15 gadu nogriežņos. Krājumam “Zvaigžņu mirdzumā atmirdzēt…” vajadzētu būt pieejamam Gulbenes novada bibliotēkā un lauku bibliotēkās, kā arī grāmatnīcā “Globuss”.
Savukārt 2021. gada aprīļa/maija mijā klajā nācis arī Tirzmalietes trešais dzejas krājums “Kad poenijas zied…”. Tajā iekļauti rakstnieces dzejoļi no 1928. līdz 1942. gadam – par otrajiem 15 Lejasciema gadiem. Tas ir apjomīgs un reprezentabls dzejas krājums, kam iespaidīgas 224 lappuses. Lieki piebilst, ka gan krājums “Zvaigžņu mirdzumā atmirdzēt…”, gan krājums “Kad poenijas zied…” ir bibliogrāfisks retums, jo abi izdoti vien 150 eksemplāru tirāžā. Arī krājumam “Kad poenijas zied…” vajadzētu būt pieejamam Gulbenes novada bibliotēkā un lauku bibliotēkās, kā arī grāmatnīcā “Globuss”.
Protams, atzinība par līdzdalību abu krājumu nodrukāšanā pienākas Gulbenes novada pašvaldībai, kas daļēji piedalījusies ar finansējumu krājumu tapšanā, kura pamatā tomēr ir privāta iniciatīva un finansējums.
Neslēpšu lepnumu par paveikto – tagad mūsu rīcībā ir trīs rakstnieces Tirzmalietes dzejas krājumi un faktiski ir aptverts gandrīz viss, kas savulaik ticis publicēts periodikā. Tomēr tas noteikti nav viss, ko rakstniece radījusi dzejas laukā. Tirzmaliete ir bijusi ļoti ražīga autore, diemžēl daudz kas no viņas veiktā palicis manuskriptā un īpaši pēc viņas aiziešanas mūžībā bezatbildīgi aizgājis, visticamāk, “caur skursteni”. Turklāt ne tikai dzeja, bet arī lielu, pat episku darbu iestrādes.
Saskaņā ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ziņām tiek plānots iekļaut Tirzmalietes māju Lejasciemā, Skolas ielā 3, reģionālas nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Tas gandrīz automātiski varētu mudināt apsvērt rakstnieces muzeja un piemiņas vietas izveidi Skolas ielas namā. Tomēr izskatās, ka Latvijā mūsdienās tieši latviešu kultūras mantojums ir kļuvis galēji neprioritārs un tā saglabāšana ir “tikai pašu slīcēju rokās”, turklāt tas nebūt nav primāri finansiāls jautājums, bet gan drīzāk politiskās izšķiršanās jautājums.
Taču par šādu izšķiršanos drīzāk “var dabūt pa biksēm”. Un kuram gan to vajag?
