Valstī šobrīd ļoti daudz tiek diskutēts par izglītības sistēmu un pedagogu darba algām.
Valstī šobrīd ļoti daudz tiek diskutēts par izglītības sistēmu un pedagogu darba algām.
“Dzirkstele” uz sarunu aicināja Gulbenes rajona Izglītības darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Rasmu Vanagu.
Cik ilgi jūs esat saistīta ar izglītības sistēmu?
40 gadus. Sāku strādāt par vecāko pionieru vadītāju skolā, strādāju arī par skolotāju. Pēc tam dzīves ceļš mani atveda uz Gulbeni, jo vīrs nāca no šīs puses. Pēc bērnu dzimšanas sāku strādāt bērnudārzā par audzinātāju, pēc tam arī par bērnudārza vadītāju. Tas nebija viegls darbs, tādēļ biju nolēmusi doties prom no izglītības sistēmas, taču nepagāja divi mēneši, kad nejaušība mani aizveda uz toreizējo Pionieru un skolēnu namu, kur sāku strādāt par pulciņu metodiķi. Šo darbu daru kopš 1987.gada, bet kopš 2000.gada to pašu darbu daru Izglītības pārvaldē – esmu atbildīga par interešu izglītību skolās. Kopš 1995.gada esmu ievēlēta arī par arodbiedrības priekšsēdētāju. Esmu piedalījusies gan streikos, gan arī piketos, tādēļ zinu, cik daudz mūs sadzird valdība.
Kā izglītības sistēma ir mainījusies pa šiem gadiem?
Varu teikt tikai vienu, ka šajos 16 Atmodas gados teiktajam, ka cilvēks ir vērtība un ka izglītība ir viens no prioritārajiem virzieniem valsts attīstībā, nav bijis nekādas jēgas. Pašlaik izglītības sistēmā ir krīze, un tā ir tādēļ, ka skolās nenotiek paaudžu maiņa. Te nu es pieskaršos arī jautājumam, par ko šobrīd tik daudz tiek diskutēts – par algām. Cilvēkam, kas dara darbu, būtu jāsaņem pienācīgs atalgojums par vienu darba dienu. Pedagogam tiek maksāts par likmi – 21 kontaktstundu ar bērniem, bet nav apmaksāts viss, ko pedagogs dara. Skolotājs, strādājot vienu likmi, izdzīvot nevar, tādēļ ir pārslodze, stress, kas rada lielu spriedzi. Reizēm strādājot šādas saspringtas 40 darba stundas, skolotājs var arī kļūdīties, taču es domāju, ka lielāka daļa strādā pēc labākās sirdsapziņas.
Otrs jautājums – kamēr es strādāju pedagoģiskajā darbā, Izglītības un zinātnes ministrijā pa šo laiku ir nomainījušies vismaz 20 ministri. Vai tas ir normāli? Turklāt viņi sāk darbu, cits citu noliedzot, un dara daudz ko tādu, kas nav pieņemams – mācību gada vidū maina Ministru kabineta noteikumus, tiek izveidotas dažādas inspekcijas, kas nāk skolās un veic tikai kontrolējošās funkcijas, kas traucē izglītības iestādes darbu. Patiesību sakot, es domāju, ka valstī vispār nav vienotas sistēmas attīstībai, kur galvenā vērtība būtu cilvēks.
Salīdzinot izglītības sistēmu agrāk un tagad, protams, nevar noliegt arī veco, tad var iekrist vēl lielākā grāvī. Uz pieredzes veidojas turpmākā attīstība. Izglītības sistēma tagad ir atvērta Eiropai, taču, manuprāt, tas tā ir tikai daļēji. Tagad pirmo reizi tiek aprobēta jauna dabaszinātņu programma, bet, vai tā ieies skolā, grūti pateikt. Ne viss jaunais ir ieviešams, jo trūkst materiālās bāzes.
Cik augstu vērtējat mūsdienu izglītības kvalitāti?
Mēs prasām no pedagogiem milzīgu izglītības kvalitāti bez materiālās bāzes. Nevienam nav noslēpums, kādā stāvoklī mums ir fizikas, ķīmijas kabineti. Visi zina arī, kādas cenas mūsdienās ir grāmatām. Mani uztrauc Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums pedagogu tālākizglītībā, jo kursi ne vienmēr ir kvalitatīvi. Kursi ir bizness. Kāda runa var būt par kvalitāti, ja pasniedzējs atbrauc un kursantiem jautā – cik šodien ilgi strādāsim?
Es esmu strādājusi arī darba grupā, kur valsts līmenī sāka runāt par pedagogu dalījumu – jaunākais pedagogs, vecākais pedagogs, pedagogs – metodiķis, pedagogs – eksperts. Vairāk vai mazāk pārzinot, kāds ir mūsu skolu izglītības līmenis, es varētu nosaukt ļoti daudzus skolotājus, kas uzreiz ir pelnījuši iekļūt ekspertu grupā. Tādēļ es nevaru teikt, ka mūsdienās izglītībai nav kvalitātes, taču ir otrs jautājums – vai bērns vispār ir gatavs mācīties? Un te atbildība vairs negulstas tikai uz pedagoga pleciem. Mums ir ļoti daudz cienījamu pedagogu, kas savu darbu dara no visas sirds, bet vai bērns to ņem pretim? Arī vecākiem būtu vairāk jāseko līdzi saviem bērniem un viņu mācībām. Skatoties uz saviem bērniem, es varu droši apgalvot, ka Gulbenes rajonā var saņemt kvalitatīvu izglītību, ja vien ir vēlēšanās.
Pedagogi, prasot algas palielinājumu, ir izteikuši arī iespēju doties streikot, lai panāktu savas prasības. Ko jūs par to domājat?
Lasīju vecāku apvienības VISI viedokli par vēlmi rīkot streiku eksāmenu laikā. Arī es kā cilvēks, kā māte, uzskatu, ka tas nebūtu godīgi pret bērniem streikot eksāmenu laikā, taču kaut kas ir jādara, ir jāmeklē kopmromisa varianti, lai ikviens saprastu, ko nozīmē pedagoga darbs, ka tas nav tikai mācību stundu darbs.
Pagājušajā sestdienā piedalījos sanāksmē Rīgā, kas ilga no pulksten 10.00 līdz 17.00. Puse pedagogu pēcpusdienā jau bija aizgājuši prom. Tas nozīmē, ka viņi nav gatavi cīnīties par kaut ko kopīgu. Kliegt jau mēs jebkurš mākam, taču prasībām ir jābūt argumentētām. Protams, es vēlreiz uzsveru, ka pedagogam nevajadzētu strādāt vairāk par slodzi un vajadzētu palielināt maksu par vienu kontaktstundu. Ir labi, ka šobrīd tiks atrasta nauda piemaksām, taču piemaksa ir piemaksa, vienā gadā tā var būt, citā var arī nebūt. To visu vajadzētu iestrādāt algā.
Uz ko ir gatavi mūsu rajona pedagogi?
Vispārējam streikam mūsu rajonā pedagogi nav gatavi, to rāda aptaujas. Ir jāsaprot arī, kādas ir prasības, un jāizprot, kas ir streiks. Es streiku saprotu tā – pilnu darba dienu (8 stundas), izvirzot savas prasības, rādu tās visai sabiedrībai, stāvot pie savas iestādes, ielās vai kur citur, un nestrādāju ar bērniem. Mums rajonā ir nepilni 500 pedagogu un tikai nepilns 100 ir gatavs streikot. Protams, visi rajona pedagogi ir par to, ka jāmeklē kompromisa variants. Šobrīd pastāv doma par Vislatvijas skolotāju konferences, foruma veidošanu, kur risināt un izstrādāt prasības, ko iesniegt valdībai. Streiks, manuprāt, ir galējs variants, turklāt es nedomāju, ka tas atrisinās situāciju. Un ko mēs darīsim tad, ja mūs tiešām nesadzirdēs streika laikā?
Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrībā ir izveidojies viedoklis, ka skolotāji prasa par daudz lielu algu?
Manuprāt, viņi neprasa par daudz. Viņi šobrīd prasa pienācīgu atalgojumu par viņiem noteikto darba dienu. Viena mūsu rajona skola pirms kāda laika veica pētījumu, kurā secināja, ka pedagogs strādā vidēji 48 līdz 68 darba stundas nedēļā. Sabiedriskajā sektorā strādājošiem vidējā darba alga ir apmēram 300 latu, pedagoga darba alga par vienu likmi šobrīd ir 240 latu – tātad skolotājs saņem stipri mazāku algu par 40 darba stundām nedēļā.
Pastāv viedoklis, ka pedagoga algas lielums būtu nosakāms pēc dažādiem kritērijiem.
Savulaik tika runāts, ka vajadzētu būt atšķirībām algas ziņā pedagogam ar lielāku stāžu un mazāku vai arī mazas un lielas skolas pedagogam. Vienubrīd direktoriem pastāvēja šāda gradācija. Viņiem tika piešķirtas pakāpes pēc skolu akreditācijas rezultātiem, pēc tām tika noteiktas arī piemaksas pie algas. Pirms kāda laika tika izstrādāta arī jau manis pieminētā pedagogu karjeras izaugsme. Ienākot skolā, es esmu jaunais pedagogs, pēc dažiem gadiem, gūstot pieredzi, izstrādājot dažādus darbus un metodiskos līdzekļus, man ir iespēja kļūt par vecāko pedagogu, ar laiku arī ekspertu un tādējādi saņemt piemaksas pie algas. Šāda sistēma ir izstrādāta, taču tā ir apstājusies, tā arī neieviesta, bet domāju, ka darbs pie tās tiks turpināts.
Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai uzlabotu situāciju izglītības sistēmā valstī?
Par to vajadzētu uzņemties atbildību Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem. Viņi nosaka daudzus jautājumus, viņiem būtu jāspēj reaģēt uz to, ka ir iestājies tirgus ekonomikas laikmets. Viņiem ir jāuzņemas atbildība, ka skolās trūkst pedagogu, ka pedagogam ir tik zems prestižs, jo mēs dzīvojam postmodernisma laikmetā, kur dzirdam, redzam tikai dažādas negācijas. Protams, atbildība jāuzņemas arī valdībai, ka tā neko neredz un nesadzird. Droši vien te būtu jārunā arī par valdošo partiju nostāju šajā jautājumā.
Šobrīd pedagogu darba samaksas programmā mēs runājam par 2014.gadu, kad būs lielāka alga, bet mēs nezinām, cik tobrīd maksās viss pārējais, un varbūt tie būs nieka graši, ko mēs saņemsim, tādēļ es domāju, ka mums būs katru gadu jācīnās, lai panāktu kaut nelielu algas pielikumu. Valdībai ir krasi jāmaina nostāja pret izglītību, tās darba samaksu, tai ir arī jāpiešķir nauda pašvaldībām, jo skola ir pašvaldības iestāde, valdībai ir jāpiešķir arī mērķdotācijas visiem izglītības posmiem, neaizmirstot arī pirmsskolas izglītības iestādes.
