Mēdz teikt, ka laiks dziedē rētas. Pieredze liecina, ka latviešu tautas sirdī joprojām ir un būs viss, kas ar to ir noticis. Lai arī arvien mazāk starp mums ir to, kuri piedzīvojuši 1941. un pat 1949.gada deportāciju, sāpes nerimst. 25.martu mēs neprotam un negribam atzīmēt citādi, kā vien sērojot. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc no šā datuma un 14.jūnija distancējas bērni un jaunieši. Baidīties no traģiskā, skumjā – tas laikam ir dabiski. Bijusī Druvienas skolotāja Skaidrīte Ausekle-Greiziņa, kurai šogad paliek 95 gadi un kura dzīvo Baldonē, 25.martā vienmēr ir kopā ar saviem vienaudžiem piemiņas pasākumos Baldonē, bet sirdī – Druvienā. Arī viņa taču ir bijusi izsūtītā! Zīmīgi, ka tieši viņa ir tā, kura ar savu bijušo skolēnu starpniecību caur “Dzirksteli” sūta sveicienus novadniekiem un aicina 25.marta pasākumus turpmāk rīkot saudzīgāk, lai izsūtījumu Sibīrijā piedzīvojušajiem nevajadzētu meklēt sirds zāles un lai ar raudāšanu netiktu atgrūsta jaunatne. Baldonē 25.martā represētajiem rādīta filma par Sibīriju. Vai vajadzējis? S.Auseklei-Greiziņai bijusi sajūta, ka viņa var neizturēt, var sabrukt, ja vēlreiz emocijās jāiet cauri jau piedzīvotajam. Varbūt patiešām ir pienācis laiks uz šo piemiņas dienu palūkoties citādi – ar mīlestību, latviskumu un cerību par nākotni! Vieda doma! Atceros, kā režisors Arnolds Liniņš, kurš jau ir viņā saulē, reiz strostēja Gulbenes Tautas teātra režisoru Pēteri Sūci un viņa aktierus par Jana Tetera lugas “Siena” iestudējumu. Izrāde bija par karu – skaudrs, nežēlīgs, emocionāls sāpju un cietsirdības stāsts. Toreiz vienā no lomām biju arī es. Mēs šo stāstu tā arī stāstījām – traģikas pilnu. A.Liniņš, kurš bija P.Sūča pasniedzējs augstskolā, mums aizrādīja: “Ciest – tas nav normāli. Cilvēki dzīvo un priecājas par dzīvi jebkuros apstākļos.” Un vēl viņš teica – par piedzīvoto ir jāpastāsta kā par kaut ko vakar bijušu, jau izdzīvotu. Tas nozīmē – šodien mums jāprot izvērtēt un cienīt to, kas bijis vakar. Tas nozīmē, ka varbūt ir tomēr jāmācās kontrolēt savas domas, emocijas, lai neļautos ciešanu karmai. Mums vajag izkļūt ārā no tās! Neticu, ka latvieši tur, tālajā Sibīrijā, raudāja vien. Nē! Smagi strādāja un tomēr arī mīlēja dzīvi, cilvēkus, vienlaikus saglabājot sapni par mājām. Par spīti visam!
