Es, pensionētais brīvmākslinieks, beidzot esmu apguvis jaunās tehnoloģijas. Vietējās bibliotēkas rīkotajos kursos esmu guvis pirmās prasmes darbam pie verķa, kuru visi sauc par datoru. Ar mazdēla palīdzību arī pilnveidoju lieliskās laika īsināšanas prasmes, izmantojot internetu. Tā nu tagad es regulāri eju uz bibliotēku, lai onlainā pašaudītos, pabrauktu ar auto, uzspēlētu kārtis un tā tālāk. Mazdēls mani vēl pamāca un – tā lieta iet. Man tagad katra bibliotēkas apmeklēšanas reize ir kā atklājums. Esmu guvis jaunus draugus, kuri arī spēlē onlainā. Mēs sacenšamies! Daudzas reizes esmu uzvarējis. Esmu iepazinies ar tādiem novadniekiem, ar kuriem man nekur citur nenāktos saskarties. Starp maniem interneta spēļu partneriem ir arī dažs labs cienījams cilvēks, kura priekšā mūsu novadā visi zemu klanās, bet mēs ar viņu tagad esam “uz tu”.
Līdz šim par to nebiju ne aizdomājies ne iedomājies. Bet izrādās, ka es un vīri amatos varam būt kā savi čomi, jo mūs vieno garlaicība, no kuras kopīgiem spēkiem gribam tikt vaļā.
Jūs neticēsiet, bet mēs, vienkāršie ļautiņi, varam daudz mācīties no valsts amatpersonām, jo viņiem patiešām darbs ir svētki. Var atpūsties un izpriecāties, kā saka, neat-ejot no darba vietas. Protams, neviens jau tīšām to nereklamē, bet dara. Tam ir radītas visas iespējas. Katram pat vismazākā ranga priekšnieciņam uz galda ir dators ar logu uz pasauli, proti, ar interneta pieslēgumu. Kā sacīt jāsaka, dzīvojam Eiropas Savienībā. Priekšniekiem dzīves līmenis ir stipri audzis. Tā ir valsts iestādēs, un tā ir pašvaldībās. Bet viens gan nav mainījies. Joprojām tiek normēts darba laiks. Un tas nozīmē, ka, gribi vai ne, uz darbu tomēr ir jāiet, ja vēlies saņemt pilnu darba algu. Paslimot jau arī reizēm var, priekšniekiem zilā lapa tiek apmaksāta. Bet tomēr tad ienākumi ir maķenīt mazāki. Un cik tad ilgi mājās pa gultu mīcīsies? Gribas tak iet pasaulē, apliecināt savu “es”, baudīt priekšnieka dzīves labumus. Taču tā nelietīgā pelēkā ikdiena spiež pie zemes. Darba dienas ir garas un drūmas. Sevišķi rudenī un ziemā. Un, ja vēl lāgā nav, ko darīt, cilvēks nezina kā sagaidīt vakaru. Aiz gara laika, taču darbavietā tā vien velk atvērt kādu datorspēli tiešsaistē, ielaist vēnās mazliet adrenalīna, pacelt tonusu. Kur gan citur lai smeļas dzīvesprieku? Taču ne jau darba rutīnā vai alkoholā, jo par dzeršanu jau nu gan ātri vien var saņemt sabiedrisko nopēlumu, bet tas savukārt var beigties ar atlaišanu no darbavietas, uz kuru greizsirdīgi raugās daudzi.
“Tu nevari iedomāties, Anton, kā tas ir, tu domā, ka ir viegli būt priekšniekam?” man onlainā raksta jaunizceptais draugs. “Ja par daudz strādā, citi tevi kritizē. Nevienam nepatīk, ja kāds izceļas uz citu fona. Tāpēc nekad nedrīkst zaudēt mēra sajūtu. Ja man gribas kaut kur izcelties, tad es to daru nekaitīgā veidā – virtuālajā pasaulē.” Nav viegli būvēt politiku un celt valsts un novada ekonomiku.”
