Gulbenes katoļu draudzes mācītājs Vjačeslavs Bogdanovs, izvaicāts par attieksmi pret Helovīna svētkiem, smaida un saka: “Nekā jēdzīga un nopietna tajā visā nav.
Gulbenes katoļu draudzes mācītājs Vjačeslavs Bogdanovs, izvaicāts par attieksmi pret Helovīna svētkiem, smaida un saka: “Nekā jēdzīga un nopietna tajā visā nav. Bet, ja cilvēki atrod iemeslu priekam, lai pasmietos labestīgi, tad… Vienīgi negribētos, lai svētki pārtaptu par kaut ko tādu, kas cilvēkos ienes vairāk haosa.”
Izspēlējot mirušo spokošanos, cilvēki atbrīvojas no bailēm, kādas iedveš domas par nāvi. Jokošanās ir kā aizsargbruņas. Taču reiz dzīvē var pienākt brīdis, kad īstenībā jāsastopas ar mistisko. Ko tad darīt, ja pēc tuva, mīļa cilvēka vai pēc drauga pavadīšanas mūžībā mirušais nāk sapņos pie dzīvajiem. Gadās arī, ka dzīvie mistiskā kārtā starp dzīvajiem pēkšņi ieauga mirušo cilvēku kā dzīvu vai arī mirušais neizprotamā kārtā mēdz parādīties neparastos apstākļos un tikpat dīvaini izzust. Dažu tad pārņem šausmas, citu – izbrīns, vēl kādu – panika, nožēla vai izmisums un viena vienīga doma – kā varu palīdzēt mirušajam iegūt dvēseles mieru?
Ja aizgājēju redz sapnī
“Redzēt mirušo sapnī vai pat īstenībā. Mocīties ar neomulīgu sajūtu pēc bērēm… Tas viss ir reāli. Ar tādām problēmām cilvēki uz baznīcu atnāk bieži. Ja ir kas tāds saistībā ar mirušajiem cilvēkiem, īpaši, ja mirušais traucē un kaut ko nepārtraukti lūdz, tā ir pirmā pazīme, ka ir jānāk uz baznīcu un jālūdzas par šo dvēseli. Acīmredzot kaut kas ir palicis nesakārtots laicīgajā dzīvē. Ir vajadzīga šeit palikušo palīdzība. Pieminēšana lūgšanās, dievkalpojumos, tam jāpalīdz. Nepietiks ar to vien, ja aizej uz kapiem un pasēdi pie mirušā atdusas vietas. Ir vajadzīga lūgšana, lai sakārtotu šīs lietas,” saka V.Bogdanovs.
No savas dzīves pieredzes viņš saka – ja mirušais sapnī nāk un kaut ko lūdz, tad simtprocentīgi viņš gaida un cer uz šai saulē palikušo lūgšanām.
“Nav svarīgi, ko mirušais lūdz – aizlūgt par viņu vai iedot maizes gabalu. Ja mirušā dvēsele kaut ko lūdz, tātad ne jau taustāmu, materiālu palīdzību vajag, vajag garīgu palīdzību,” skaidro mācītājs.
Spokošanās nav bez iemesla
Viņš bilst – ir savādi, kad kāds jūt: mājās spokojas. Arī tad jānāk uz baznīcu, jālūdz, lai mācītājs atbrauc un pasvētī māju. “Konkrētā situācijā ir jānosaka, kas ir jādara. Dažreiz māju jāsvētī tāpēc, ka mājā ir ievākušies jauni iemītnieki, bet kaut kas no tajā palikušā traucē,” saka V.Bogdanovs.
Ko darīt, ja pēc piederīgā nāves tuvinieki redz mirušā rēgu, piemēram, parādās mirušais tēvs, jo tā sanācis, ka nav izpildīta pēdējā griba un viņš netika apglabāts blakus savai sievai?
“Nav izpildīts lūgums. Ir jāņem vērā, ko vecie cilvēki – tēvs, māte – ir lūguši. Tas ir nopietni! Kā izpildām viņu gribu, rādām savu kā bērnu mīlestību pret saviem vecākiem. Apliecinām, vai cienām viņus līdz pēdējam brīdim,” saka V.Bogdanovs.
Mācītājs bilst, ka pieļautās kļūdas dzīvajiem ir jālabo dzīves laikā. Šajā gadījumā, ja bērniem bija objektīvi apstākļi, kas liedza tēvu un māti apglabāt līdzās, var rīkoties divējādi. Var censties izlīdzināt situāciju ar aizlūgumiem. Un var arī organizēt tuvinieku pārapbedīšanu, lai viņu pēdējā griba tiktu ievērota.
Mācītājs katram dos padomu
V.Bogdanovs saka, ka garīgās lietās ikviens var vērsties pēc padoma pie mācītāja un nevienam šis padoms netiks liegts.
“Nav ko kautrēties vai baidīties, jānāk un jārunājas. Var nākt uz katoļu, var iet uz luterāņu baznīcu pie turienes mācītāja. Mēs regulāri esam uz vietas un varam uzklausīt ikvienu,” bilst viņš.
Mācītājs klāsta, ka sastapšanās aci pret aci ar pārdabisko ir kas gluži cits nekā jokošanās vai populārās literatūras lasīšana par šo tēmu. Tad cilvēku pārņem sajūta, ka vajadzīgs garīgs atbalsts, jo vientulībā ir grūti.
“Pārdabiskā pasaule nav kaut kur aiz kalniem. Tā ir tepat. Robežu mēs neredzam. Bet mirušie redz. Ne velti pat zinātnē ieskanas runas par paralēlajām pasaulēm. Cilvēks nekur nepazūd, viņš ir Dieva priekšā,” saka V.Bogdanovs.
