Valsts bērnu tiesību aizsardzības reģionālās inspektores nedēļā vidēji saņem divas sūdzības par iespējamo vardarbību pret bērniem, kas pieļauta pārraugāmajā teritorijā – Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonā.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības reģionālās inspektores nedēļā vidēji saņem divas sūdzības par iespējamo vardarbību pret bērniem, kas pieļauta pārraugāmajā teritorijā – Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonā. Parasti vidēji viena no divām sūdzībām ir no Gulbenes rajona.
“Runa ir par visdažādākā veida vardarbību – emocionālo, fizisko un seksuālo,” saka valsts bērnu tiesību aizsardzības reģionālā inspektore Ineta Štokne. Viņa bilst, ka situācijas, par kurām stāsta iedzīvotāji, ir dažādas. Emocionālā vardarbība visbiežāk tiekot saskatīta vienaudžu attiecībās skolā, kā arī skolotāju attieksmē pret skolēniem. Sūdzībās par fizisko vardarbību ir runa par attiecībām ģimenēs un bērnu savstarpējām attiecībām ģimenē un ārpus tās, izglītības iestādēs, uz ielas, pagalmā. Seksuālās vardarbības gadījumi, par kuriem saņemta informācija, ir par situācijām, kad lielāki bērni izmantojuši mazākus.
Pārbauda arī anonīmu informāciju
I.Štokne stāsta, ka informācijas avoti ir dažādi. Daļa informācijas tiek gūta no telefona zvaniem uz Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruni. Tā ir anonīma informācija, jo parasti informācijas sniedzējs nevēlas publiskot savu vārdu un uzvārdu. Taču informāciju obligāti pārbauda. Vēl arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbinieki regulāri pieņem un uzklausa iedzīvotājus, kas parasti sniedz informāciju par konkrētām situācijām un lūdz palīdzēt atrisināt tās.
“Kad ir saņemta kāda sūdzība, runājam ar visām notikumā iesaistītajām personām. Apkopojot šo informāciju, veicam analīzi. Pēc tam piedāvājam konkrētus risinājumus,” saka I.Štokne.
Pietrūkst prasmju risināt problēmas
“Bieži atklājas, ka tieši ģimenēm pietrūkst prasmju, kā rīkoties,” laikrakstam saka Gulbenes rajona sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Aina Kokoreviča. Dzīvojot mazpilsētā vai pagastā, gribas pasargāt tuviniekus no ļaužu valodām. Cilvēki ieraujas sevī, jo, pat apzinādamies savas problēmas, tās slēpj, par tām nerunā, samierinās, cieš un pret tiem, kas grib un var palīdzēt, mēdz izturēties noraidoši.
I.Štokne skaidro, ka bērnu tiesību aizstāvju, sociālo darbinieku darbība nav tendēta uz to, lai katrā situācijā noskaidrotu vainīgos un sodītu. “Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam atrisināt problēmu,” saka viņa. A.Kokoreviča piebilst, ka bieži vien konkrētā problēma ir risināma skolas un ģimenes, vecāku, pedagogu un skolēnu sadarbībā.
Vienaudži var palīdzēt atrast cēloņus
“Vēlamo efektu uzreiz panākt nevar, jārīkojas pakāpeniski, uzklausot un iesaistot problēmas risināšanā visus ieinteresētos. Sākumā var vienīgi mēģināt novērst sekas. Bet jāaizrokas līdz cēlonim. Piemēram, ja runa ir par gadījumiem, kad skolā vienaudži dara pāri kādam bērnam, tad ir svarīgi iesaistīt problēmas risināšanā klases kolektīvu, citus bērnus, lai viņi izvērtē situāciju un palīdz atrast pozitīvu risinājumu. Bieži vien bērnu acīm problēma ir saskatāma labāk nekā to spēj pieaugušie,” saka A.Kokoreviča.
I.Štokne uzsver, ka vienaldzīgs nedrīkstētu būt neviens iedzīvotājs, redzot, ka kādam bērnam klājas slikti. “Par savām bažām šādā gadījumā ikvienam būtu jāinformē bāriņtiesa vai pagasttiesa, sociālais dienests vai darbinieks pašvaldībā, kā arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (reģionālās inspektores Gulbenē var sazvanīt pa tālruni 4473284). Nevajadzētu un arī nedrīkstētu izlikties neko neredzam, nezinām. Būsim pateicīgi par katru palīdzību problemātisku situāciju risināšanā,” saka viņa.
Vecākiem jāzina, kur atrodas viņu bērns
A.Kokoreviča atgādina par gadījumiem, kas atkārtojas katru gadu, kad noslīkst bez uzraudzības atstāti mazi bērni. Iespējams, ka reizēm svešs cilvēks, garāmgājējs ir tas, kas var pasargāt bērnu no traģiskas nelaimes, ja iesaistās situācijas atrisināšanā. I.Štokne uzsver, ka, sākoties siltajam laikam, bērni vēlas arvien ilgāk un arvien vairāk laika pavadīt brīvā dabā. Taču ir jāatceras, ka joprojām spēkā ir Gulbenes pilsētas saistošie noteikumi, kas nosaka, ka bērni, kas jaunāki par 15 gadiem, pēc pulksten 22.00 nedrīkst atrasties uz ielas bez vecākiem. A.Kokoreviča atgādina, ka vecākiem ir jāinteresējas, kāpēc, kur un ar ko uz ielas atrodas viņu bērns. Tad nebūšot tā, ka bērns aizklīst un ģimene nezina, kur viņš ir.
“Līdz ar ledus un sniega pazušanu pārgalvīgāki kļūst autovadītāji. To jūt pat pilsētā, kur autovadītāji nereti ignorē gājējus, neņemot vērā, ka tajā brīdī varbūt ielu šķērso bērns. Pieaugušajam cilvēkam pie stūres ir jāuzņemas atbildība arī tad, ja bērns varbūt šķērso ielu neatļautā vietā. Nevar traukties ar auto cauri pilsētai kā pa šoseju,” saka I.Štokne. Viņa mudina sabiedrību iesaistīties diskusijā par bērnu tiesībām un pienākumiem.
