Ielūkojos mūsu bibliotēkas izliktajās Gulbenes vēstures izstādēs un nodomāju: aiz katra fotouzņēmuma – laika slūžu regulējums un tecējums.
Ielūkojos mūsu bibliotēkas izliktajās Gulbenes vēstures izstādēs un nodomāju: aiz katra fotouzņēmuma – laika slūžu regulējums un tecējums. Un mans redzējuma fiksētājs – atmiņa neviļus aizveda pie Gulbenes dzirnavdīķa slūžām. Tur šā vārda praktisko jēgu (ūdensteces regulētājierīce) apguvu bērnībā. Tas tad, kad arī pilsēta Gulbene vēl bērnībā, jo tai ritēja pirmais gadu desmits, bet meitēnam no dambjamājas (tā joprojām saucam to lielo ēku pie tilta) bija par pieciem gadiem mazāk. Lai šajā nokrāsā tad arī ir šis nelielais stāstījums.
… Pasaule tur visapkārt pie dzirnavdīķa bērnam bija, ai, cik liela! Aptveramajā teritorijā vistuvāk – baznīckalniņš ar svētnīcu tur augšā un mums stingru pieteikumu: spēlēties drīkst tikai ielejā gar upītes krastu, augšā ir svētdienu vieta. Neklausīgajiem varot iznākt darīšana pat ar netālu esošās prefektūras (baznīcas kalniņa otrā pusē – policijas iecirknis) pārstāvjiem. Netikām jau gan tos nekādā sakarā redzējuši, jo kārtības noteicēji taču bija mūsu vecāki un vecvecāki. Bet darbdiena tajā mūsu redzeslokā jo cieši saistījās ar minētajām slūžām. Noregulētais ūdens līmenis kalpoja dzirnavām, alusdarītavai un spirta dedzinānatavai jeb brūzim.
Malēji šurp brauca viens aiz otra. Lejup pa akmeņiem nostiprināto ceļu – ar graudiem, augšup – ar miltu maisiem. Šo miltu smaržu, topot maizītei, baudījām ik pēc divām nedēļām, jo tēvamāte lika tos muldā, raudzēja mīklu, glauda iegarenos kukulīšus, tiem krustu uzvilkdama, un ar lizi – plakanu koka lāpstu garā kātā – bīdīja viņu istabas lielajā krāsnī. Tas notika tanī pašā dambjamājā, lejas stāvā, tikai tad tur bija ieeja arī no tā gala, kas ir pret ceļu. Svētkos kārumam tēvs no Strazdiņa ceptuves (tā bija netālu uz Brīvības ielas) atnesa tā – ā – das ābolkūkas, kādas vēlāk nekad, pat prom esot Rīgā, neesmu ēdusi. Bet bīdelētie jeb bīdeļmilti, jādomā, bija no šīm pašām dzirnavām. Āboli, droši vien, pirkti no mūsu tālaika izpratnē milzīgā Caunīšdārza. Tas pletās, dzīvžoga ieskauts, visā četrstūrī no ceļa, no mūsmāju saimniecības ēkām līdz lielajai ielai un Lapsas kioskam.
No alusdarītavas, kas bija arī mūsu mammas darbvieta, tie zirdzinieki veda drabiņas, bet no spirta brūža pielāgotās koka kastēs – toveros – brāgu. Tie bija šejienes ražojumu blakusprodukti, pārpalikumi, ko izbaroja lopiem.
Spirta dedzinātavas lielajai kurtuvei tika vesti meža “blakusprodukti”, proti, celmi, ko tur meta speltē.
Bet dīķis ziemā nekalpoja mums, bērniem, ne slidošanai, ne citai nodarbei. Līdzko to pārsedza attiecīga biezuma ledus, to kā želatīntorti sagrieza gabalos. Caur otrā stāva istabas logu skatījāmies, kā puskažociņos un velteņos tērptie vīri to darīja. Tad ledusklučus krāva ragavās un zirgi vedumu vilka uz leduspagrabu. Tas cieši piegūla baznīckalniņam no grantsbedru un gāršas puses. Zinājām: šis aukstums domāts limonādei un zelterim. Tos, sapildītus pudelēs un ieliktus kastēs, ar truli dzina pa sliedēm uz šo glabātavu, lai vēsus ņemtu laukā pat vasaras svelmē.
Tāds pavisam īsi darbdienu skicējums ap dzirnavdīķi. Taču tas nebūtu pilnīgs bez uzziņas, ka turpat augšā bija garnizons. Un ik dienu mēs, pirmsskolas vecuma bērni, vērojām staltus jo staltus soļojam mūsu armijas karavīrus, ieklausījāmies viņu dziedātajās dziesmās, kā arī ik rītu un vakaru bijām skaņās klāt, kad notika jundas.
Svētdienām šajā apkaimē bija sava nokrāsa. Tad tie, kas atbrauca ar zirgiem un nolika tos turpat, kur parasti, dzirnavlejā, kāpa no ratiem vai droškām, kas katrs pārsegts ar raupju glītu austu segu. Paši sapucējušies, jo posušies uz dievkalpojumu. Tad pa taciņu augšup no tilta kāpa ļaužu bariņi, viņu vidū – mūsu tēvamāte, baltu lakatiņu ap galvu un vecajā drukā iespiestu dziesmu grāmatu rokā. Citi mājnieki, liekas, turp devās tikai Ziemassvētkos.
Šo ziemas saulgriežu sakarā – vēl viena to dienu sīkaļas atmiņu aina. Vectēvs, iejūdzis savu bērīti, pats – kažociņā, aicināja mūsu mammu un tēvu saģērbt mūs, abas māšeles, jo silti. Vedīšot bērniem rādīt Ziemassvētku koku rotu ārā. Ietuntuļotas, ka deguni tikai ārā, braucām tumsā, ka sniegs vien čirkstēja zem sliecēm. Redzējām … veselu mežu, ar dižiem kokiem. Un cik noslēpumaini skaists to dabiskais rotājums! Vienlaikus pat tāds kā baisums no visa tā kopā. Tas – bērna iztēles rosinājumam, jo, lielākām esot, kļuva zināms: bijām vizinātas no ārstes Melbārdes daktermājas gar slimnīcas parku un ap to, tad augšā uz sarkanās pils koku audzi.
Lūk, kādu neliela mūsu pilsētas stūrīša atceres gaņģi jeb skreju, kā teiktu dzirnavnieks, parāva vaļā jēdziens – slūžas.
Lai jums, citiem gulbeniešiem, savas pilsētas gadskārtas skaitot, notiek tāpat!
Silvija Platkāje (tolaik Ķilupe)
