Skolotājs. Tā joprojām daudzi gulbenieši satiekot uzrunā nu jau 60 gadus veco Georgu Šabaļinu, kaut viņš jau 11 gadus nestrādā šajā profesijā un viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Rīga.
Skolotājs. Tā joprojām daudzi gulbenieši satiekot uzrunā nu jau 60 gadus veco Georgu Šabaļinu, kaut viņš jau 11 gadus nestrādā šajā profesijā un viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Rīga.
Joprojām daudzi Gulbenē viņu atceras kā pilsētas 1.vidusskolas skolotāju, kā klases audzinātāju, kā cilvēku, ar kuru var sarunāties par jebkuru tēmu un kuru patiesi interesē ikviena cilvēka domas, sajūtas.
Viņa nodarbošanās galvaspilsētā ir žurnālistika. Protams, Rīga nebūt nav tālu. Un tomēr ir. Ir gan. To atzīst arī G.Šabaļins. Viņš neslēpj, ka laikam gan nekad vairs neatgriezīsies Gulbenē uz palikšanu. Caur caurēm kļuvis par rīdzinieku. Taču, būdams tur, arvien lūkojas pēc gulbeniešiem: vai tikai garāmgājēja seja nav pazīstama, vai balss nav dzirdēta? Tās ir sejas un balsis no brieduma gadiem, no jaunības, no pavisam citas, bet mūsu pašu dzīves.
Cik preses izdevumos Rīgā esat strādājis?
Gandrīz visos izdevumos, kādi Rīgā iznāk krievu valodā, esmu strādājis. Pat grūti ir atcerēties, iedomāties, kādā krievu preses izdevumā neesmu strādājis. Jā, ir viena tāda avīze – “Čas”. Tur esmu uzrakstījis tikai vienu rakstu mūžā. Vairāk ne.
Tas nenozīmē, ka man būtu grūti ilgi nosēdēt vienā vietā, ka es lidinos gaisā un pats nezinu, ko vēlos. Nē, dzīve ir tāda. Preses izdevumi te ir, te zūd. Piemēram, bija tāda “Večerņaja Riga”. Šajā avīzē es rakstīju par sportu. Pēc tam mana profesionālā karjera kādu laiku “karājās gaisā”, tomēr nemitīgi rakstīju avīzēm “MK Latvija”, “Subota”.
Rīgā krievu žurnālistu pasaulīte ir šaura. Žurnālistu ir maz. Domāju, ka latviešu žurnālistu Rīgā ir daudz vairāk, piemēram, laikrakstā “Diena”. Cik tur ir tautas! Tas ir kombināts. Krievu valodā iznākošo preses izdevumu redakcijās ir salīdzinoši maz darbinieku. Krievu žurnālisti parasti neizvēlas strādāt latviešu izdevumos. Vai arī viņus neizvēlas. Grūti pateikt. Man arī ir piedāvājuši rakstīt latviešu izdevumiem. Kas tur var iznākt? Es nevienu dienu neesmu mācījies latviešu skolā. Latviski runāju, taču daru to daudz sliktāk nekā pirms desmit gadiem. Iespējams, tāpēc, ka, dzīvojot Rīgā, man ikdienā reti iznāk runāt latviski. Dzīvoju un strādāju visnotaļ krievvalodīgā vidē.
Tiešām nemaz nenākas runāt latviski?
Nākas. Galvenokārt pa tālruni. Sarunājos ar preses sekretāriem. Taču telefoniski kontaktēties latviski man ir vieglāk nekā aci pret aci. Tas tāpēc, ka neredzu sarunbiedru, neredzu viņa acis, smīnu par manu lauzīto latviešu valodu. Neredzu, kā par mani smejas… Es nekaunos, bet… Reizēm runāju latviski un aizmirstu kādu vārdu, un nekādi nevaru atcerēties.
Vai Rīgā iznāk daudz preses izdevumu, laikrakstu krievu valodā?
Lielas avīzes krieviski Rīgā iznāk četras – “Bizness un Baltija”, “Čas”, “Vesķi Sevodņa” un “Teļegraf”. Ir arī gūzma iknedēļas izdevumu. Avīžu vien aptuveni desmit vismaz, bet kur vēl žurnāli, kas iznāk katru nedēļu un tāpēc ir uzskatāmi par laikrakstiem (periodiskuma ziņā).
Tēmas, par ko rakstāt, ir dažādas?
Pašos pirmsākumos esmu bijis korektors. Pēc tam turpināju ar tulkošanu. Tad rakstīju par politiku. Biju Saeimā akreditētais korespondents. Tikos un runājos ar deputātiem, ar vēstniekiem. Vēlāk rakstīju par kultūru. Sāku veidot reportāžas. Tad turpināju rakstīt par sportu, visbeidzot mana joma bija kriminālziņas. Pēdējā man patīk vismazāk. Protams, mīļākā ir tēma, kuru vislabāk zini, kuru pazīsti no iekšpuses. Man tas ir sports. Pats esmu stāvējis tuvu sportam…
Futbols un šahs.
Ne tikai. Futbols, protams, mani interesē visvairāk. Tagad, šķiet, esmu tiktāl “audzis”, ka varu rakstīt par jebkuru tēmu. Tas ir normāli. Lai gan žurnālistikā noder specializācija. Ir jābūt tēmām, kurās tevi uzskata par ekspertu, nāk taujāt pēc padoma… Turklāt arī lasītājs “reaģē” uz pazīstama žurnālista uzvārdu. Žurnālisti ir populāri. Kāpēc Valērijs Karpuškins iekļuva Saeimā? Tāpēc, ka viņš raksta par futbolu! Viņš ir komentētājs. Šis cilvēks slikti runā latviski, taču, kopš “sēž” Saeimā, ir iemācījies latviski mēli kulstīt daudz labāk. Nav nācies dzirdēt, ka viņš bieži uzstātos Saeimā. Reiz dzirdēju. Viņš runāja par futbolu…
Vai, strādājot Rīgā, žurnālistikā ir iespējams saglabāt savu “es”?
Daudz ko izsaka personiskās simpātijas vai antipātijas. Man ir nācies aiziet no redakcijas personiska konflikta dēļ. Pēc darba skolā, pēc darba ar bērniem ir grūti iejusties pieaugušo pasaulē. Tā ir citādāka. Tajā ir daudz netīrā. Bērni ir atklāti, vienkārši. Skolotājs bērniem ir autoritāte. Bet redakcijā… dažam kolēģim ir tikpat gadu kā nesenajam manam skolēnam, bet… attiecības ir gluži citādas. Sākas spēles “zem paklāja”, intrigas, kaitēšana. Galu galā dažam gribētos parādīt, kur vēži ziemo. Taču ar laiku pie šādām attiecībām esmu pieradis. Tomēr… vai var pierast, ja acīs tev saka vienu, bet aiz muguras – gluži pretējo? Vai var samierināties, ja iznākušā laikraksta numurā ieraugi savu rakstu… saīsinātu, ar pierakstītu nobeigumu, kura autors neesi, ar virsrakstu, kuru neesi licis? Kā tas ir paveikts?! Reizēm asinis vārās par gramatiku, par saturu!
Un tomēr darba netrūkst?
Protams, ja vien es vēlētos, tad varētu “art” no rīta līdz vakaram. Taču ir iekrājies nogurums. Gribētos kaut ko dzīvē mainīt. Taču šajā vecumā to darīt ir par vēlu. Nāksies vien turpināt darbu žurnālistikā. Pats zinu, ka spēka man vēl “kā vagonam”. Arī zināšanu pietiek. Taču darba devējs un tuvie cilvēki skatās pasē, lasa CV un rēķina, cik gadu ir saskaitījis manas dzīves pulkstenis. Bet saskaitīts jau daudz – 60 gadi. Tāpēc, ja kādā izdevumā samazina redakcijas darbinieku skaitu, tad, pirmkārt, atsijās tos, kam vistuvāk ir pensijas vecums.
Latvijā ir divas žurnālistikas, divas pasaules – latviešu un krievu?
Kāpēc latviešu žurnālisti latviskajā presē raksta vienu, bet krievu kolēģi krievu presē – citu? Ne jau žurnālistos ir vaina. Katra laikraksta saimnieks nosaka prioritātes. Žurnālista pienākums ir pildīt sociālo pasūtījumu. Varbūt ne vienmēr žurnālists domā to, ko raksta, taču… raksta. Un par to maksā algu. Neslēpsim – žurnālists ir starp senākajām pērkamajām – pārdodamajām profesijām.
Taču man nav ienaidnieku latviešu preses izdevumos. Man ir draugi. Taču ir arī tādi žurnālisti, kurus necienu, uzskatu par “redīsiem” jeb sliktiem cilvēkiem. Runa ir par ētiku. Nepatīk, ja krievu tautības cilvēks aizmirst par nacionālo pašlepnumu un to, ka ir krievs. Par latvieti krievs nekad nekļūs. Nodevējs galu galā nevienam nebūs vajadzīgs.
Sirds velk uz Gulbeni…
Protams, šī ir mana pilsēta. Te ir mans dēls, mazdēls. Te ir mana bijusī dzīve. Kad atbraucu uz Gulbeni, eju uz skolu, eju ciemos pie bijušajiem audzēkņiem.
Kas vēl jauns ir noticis jūsu dzīvē?
Esmu kļuvis kristīgs cilvēks. Pareizticīgais. Tas man daudz ko nozīmē. Un tas ir grūti. Ir grūti cīnīties ar kārdinājumiem. Sevišķi cilvēkam, kas visu mūžu ir audzināts kā ateists un ir bijis ateists. Kaut kas ir mainījies manī. Tas nenotika vienā dienā, tas bija ilgstošs process. Sākumā man vienkārši patika ieiet baznīcā, skatīties. Es nerunāju lūgšanu. Toreiz vēl ne. Tagad mācos. Mācos sūdzēt grēkus. Tas nākas ļoti grūti.
Pirms pāris gadiem biju svētceļojumā Krievijā, Kirovas apgabalā. Tā es devos ceļojumā uz sava tēva dzimteni. Mazu, Dieva aizmirstu ciematiņu. Skumji un reizē priecīgi. Ceļojumā devās tūkstošiem cilvēku. Visas paaudzes. Visi cits citam palīdz, padod roku. Tagad sapņoju Lieldienās aizbraukt uz Izraēlu, uz svētvietām, vēlos piedzīvot Dieva brīnumu. Tur ir tāda vieta, kur katru gadu pati no sevis iedegas uguns. Kā tas notiek, neviens nevar izskaidrot.
Kāpēc jūs nepaliekat Izraēlā pavisam, tur taču dzīvo jūsu māte?
Savulaik avīze “Čas” publicēja anekdoti no manas privātās dzīves, jo man radinieki ir izmētāti pa visu pasauli. Anekdote ir tāda: “Vīrietis nosvinējis kārtējo dzimšanas dienu. Viņam jautā, kā nosvinēji. Viņš atbild: “Sēdēju pie telefona un pieņēmu apsveikumus no visas pasaules.” Vīrietim jautā: “Kā tā?” Vīrietis atbild, ka viņam mamma ir Izraēlā. Paziņas brīnās: “O, tev mamma ir Izraēlā, un tu nebrauc uz turieni?” Jubilārs saka: “Man tante un māsa, kā arī brālēns ir Austrālijā.” Draugi atkal brīnās: “O, tev tuvi radi ir Austrālijā, un tu nebrauc turp?” Jubilārs turpina: “Meita man Vācijā dzīvo.” Draugiem atkal brīnumi: “O, tev meita Vācijā, bet tu nebrauc turp?” Gaviļnieks turpina: “Man dēls ir Gulbenē.” Saruna apraujas ar vārdiem: “O, tev dēls ir Gulbenē…” Nesekoja vairs jautājums: “Vai turp nebrauksi?””
