Aivars Galejs ir bijušais lejasciemietis. Vieni viņu pazīst kā apņēmīgu “Šķūnenieku” māju saimnieku, citi – kā riteņbraukšanas entuziastu un sportiskas tradīcijas aizsācēju Lejasciemā.
Aivars Galejs ir bijušais lejasciemietis. Vieni viņu pazīst kā apņēmīgu “Šķūnenieku” māju saimnieku, citi – kā riteņbraukšanas entuziastu un sportiskas tradīcijas aizsācēju Lejasciemā.
Aivara diena sākas ar ikrīta velobraucienu 20 kilometru garumā, bet, ja laiks nav sevišķi mīlīgs – trīs kilometru skrējiens ir obligāts.
Sākumā tas bija it kā pa jokam
Ik gadus augustā pašā Lejasciema centrā pulcējas lieli, mazi, veci un jauni velosportisti, lai piedalītos sacensībās, atpūstos un labi pavadītu laiku. “Šķūnenieku” kausa tradīcija dzima pirms sešiem gadiem.
“Pirmajā reizē tas nemaz nebija kauss. Augusts ir atvaļinājumu laiks. Četri radinieki nolēmām izmēģināt spēkus līdz Sinolei un atpakaļ, kurš būs ātrākais, jo pēc mēneša notika Vienības brauciens. Nākamajā gadā izlikām afišas, lai varētu piedalīties arī citi. Liels bija pārsteigums, kad uz starta pulcējās tik liels skaits braucēju! Šobrīd jau ir vienkārši: ikviens zina, kas viņam jādara sacensību organizēšanā,” stāsta Aivars.
“Kausa izcīņa ir nosaukta manu dzimto māju vārdā. Sacīkstes – tas ir gandarījums. Man ir prieks, ja varu dot iespēju priekam citiem. Un ko tad vairāk?! Divām dienām augustā ir jābūt atpūtai – kopā ar draugiem, ģimeni. Praktiski tas ir ieskats lielajā riteņbraukšanā. Triatlons bija domāts kā izklaide, taču tagad redzu, cik nopietni dalībnieki pret to izturas. Nav viegli iznākt no ūdens, tad sēsties uz velosipēda un “uzskriet” krosiņu! Lejasciema puiši ir malači! Daudzi jau tagad droši var piedalīties valsts sacensībās ,” apgalvo Aivars. Viņš piebilst, ka “Šķūnenieku kauss” būs arī nākamgad.
Augustā kolēģi un radi sāk rosīties
“Es jau nevaru domāt citādāk: kā klāt augusts, tā savējie, radi, kolēģi sāk rosīties uz sacensībām. Man ir lieliska sapratne no ģimenes puses – pretējā gadījumā nekas neizdotos! Nākamā gada galvenajām balvām materiāls jau žūst. Kausus gribas pilnveidot, lai ar tiem var smelt ūdeni pirtī.”
Aivars Galejs ir riteņbraukšanas veterāns. Aktīvākie gadi bijuši tehnikuma laikā līdz armijai. Turpmākos divdesmit piecus gadus bija pārtraukums, kas saistīts ar privāto dzīvi – apprecēšanos un meitas Agijas piedzimšanu: “Riteņbraukšanai vairs neatlika laika. Vienā dienā nodevu visu inventāru un viss. Kad 1994.gadā notika Vienības brauciena atjaunošanas mēģinājums, nolēmu, ka jāatsāk arī man riteņbraukšana, ” atceras A.Galejs.
Vai ir brīvais laiks?
Šķiet, ka nemitīgie darba pienākumi Rīgā un rūpes par vecāku mājām Lejasciemā aizņem lielāko daļu laika. “Vai man ir brīvais laiks? Nē, jo vienmēr ir ko darīt. Uzņēmumā man nav konkrēta darba laika: strādāju, kamēr viss ir padarīts. Mans pienākums ir organizēt, nodrošināt darba procesu. Tā paīstam neesmu rīdzinieks, jo gandrīz katru nedēļas nogali kopā ar ģimeni esam “Šķūneniekos”. Vieni brauc uz Jūrmalu, mēs – uz Lejasciemu! Te ir pazīstami vietējie cilvēki, un šīs ir manas mājas. Labi jūtos kā pilsētā, tā laukos. Lauksaimnieks gan es neesmu. “Šķūnenieki” ir 12 hektāru liela saimniecība. Mazāk kā hektāru izmantojam savām vajadzībām, pārējo – iznomājam strādīgiem cilvēkiem, kas zemītē iegulda pamatīgu darbu,” atzīstas Aivars.
Makšķerēšana un medības ir tās nodarbes, kurām palaikam tiek atrasts brīvs brīdis. “Spinings vienmēr ir auto bagāžniekā, bet makšķerēt sanāk reti. Kad esmu Lejasciemā, dodos uz Gauju. Tāpat ir ar medībām. Tēvs bija mednieks. Man patīk pats process. Nav svarīgi kaut ko nomedīt, bet būt mežā,” atzīst Aivars.
Sports, ko sāc bērnībā, visu dzīvi kļūst par interesantāko, vilinošāko un aizrautīgāko.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Aivars Galejs.
Dzimšanas dati: 1945.gada 22.augusts, Lejasciems.
Ģimenes stāvoklis: precējies, 32 gadus sieva ir Aija, meita Agija.
Izglītība: augstākā, mācījies Lejasciema vidusskolā, Rīgas industriālajā politehnikumā, LLU.
Nodarbošanās: SIA “Damko” direktores vietnieks, īpašuma saistības vairākās firmās.
Brīvajā laikā: kopā ar mazmeitu Montu, makšķerēšana, velosports.
