Slikta uzvedība un nepaklausība rodas no garlaicības un nekā nedarīšanas, pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica.
Slikta uzvedība un nepaklausība rodas no garlaicības un nekā nedarīšanas, pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica
Liels, skaists un balts notikums – piedzimis mazulis. Kad bērniņš guļ, viņš līdzinās eņģelim, kad smejas – pasaule kļūst gaišāka. Kad brēc, niķojas un pretojas – laipni lūgti vecāku realitātē, kad tā vien gribas nemiera cēlāju “nolikt pie vietas”. Tomēr audzināšana ir pārāka par sodu, var būt mierpilna un sākties agrā zīdaiņa vecumā, jo pamati labai uzvedībai tiek ielikti, vēlākais, līdz septiņu gadu vecumam, pauž psiholoģe Aiga Jankevica, aicinot šo laiku izmantot gudri.
Tikai un vienīgi ģimene
“Cilvēks ienāk jau gatavā, strukturētā pasaulē, kur valda noteikti valsts un morāli ētiskie likumi, pieņēmumi, normas un robežas. Tās bērnā neaudzina sabiedrība, bērnudārzs, skola, iela vai draugi, bet tikai un vienīgi ģimene, kurā savukārt pastāv sava izpratne par vērtībām,” norāda psiholoģe. Jo mazajam cilvēkam ātrāk un, nedarot pāri, saprotamāk šos likumus piedāvās, jo vieglāk. Audzināšanas trūkums bērnam tikai kaitē, atzīst Aiga. “Šāds mazulis skolā vai bērnudārzā kļūst par “balto zvirbuli”. Pārējie vienaudži brīnās par viņa rīcību, nesaprot to. Nedisciplinēts bērns visos variantos ir zaudētājs, viņam nav īstu draugu, kas atbalsta.” Toties pienācīgas audzināšanas rezultāts ir pārliecināta personība ar “stingru mugurkaulu”. Tāds zina, kad piekāpties un kad pierādīt savu taisnību.
Izaicinājums – mājās divgadnieks
Bērna audzināšana sākas ar viņa pirmajām dienām, pastiprinās, mazulim kļūstot kustīgam, bet lielāko pārbaudījumu piedzīvo ap ķipara otro dzimšanas dienu. “Divgadnieki savā būtībā ir dumpinieki. Viņi domā, ka ir lieli, viņiem pieder vara un saprašana, kā lietas jādara. Bērns šajā vecumā vienkārši paziņo savu lēmumu,” raksturo A.Jankevica. Kā uz šiem izaicinājumiem, kas dažbrīd neizturami kaitina, reaģēs pieaugušais? Uzbrēks? Sados pa dupsi? Ieslodzīs vienu istabā? Iebiedēs ar nereāliem solījumiem? “Mēs, vecāki, visi mēdzam “norauties”, jo tā ir vieglāk. Tomēr vienā mirklī pieķeru sevi pie domas, ka šāda reakcija bērnā rada vēl lielāku spītību,” atzīst Aiga, atklājot, ka pareizā rīcība slēpjas mierā un savaldībā. “Vecākiem jāsaprot, ka šis vecums vienkārši ir tāds. Divgadniekam jāizdzīvo neatkarības alkas, jādara zināms savs viedoklis. Pretī jābūt mierīgam, racionālam un saprotošam pieaugušā skaidrojumam, kāpēc attiecīgu lietu pašlaik nevar darīt.”
Vecāki, nost ar slinkumu!
“Bērna disciplinēšana prasa aktīvu pieaugušā rīcību. Nevar tā vienkārši sataisīt kafiju, ierausties dīvānā, paņemt iemīļoto žurnālu un palaikam izkliegt rīkojumus – Jāni, nekāp! Tu dzirdi – nokritīsi! Es jau trešo reizi tev saku – nekāp! Tas nedarbojas, jo ar laiku bērns iemācās nedzirdēt. Tā vietā jānoliek kafija un jārīkojas, novēršot mazā uzmanību uz citām lietām un ierādot kādu darbiņu. Slikta uzvedība un neklausīšana rodas no garlaicības un nekā nedarīšanas,” pārliecināta psiholoģe, norādot, ka tikai pieaugušais mazo cilvēku var no tā izvilkt.
Tikpat nozīmīgi ir vecākiem iemācīt bērnam spēlēties un darboties – parādīt, kā no klučiem iespējams uzcelt māju, kur jāzīmē un kurā plauktā mantas jāliek. “Neviens nepiedzimst ar pieredzi!” teic Aiga. “Ja mēs mācētu veltīt bērnam uzmanību, pirms viņš kliedz, kaut kur uzrāpjas vai izmētā mantas, ja atliekam slinkumu, nogurumu un egoismu, pieceļamies un palīdzam atrast mazulim nodarbošanos, mums radīsies tās 15 minūtes, kad mierīgi paskatīties iemīļoto televīzijas raidījumu – kaut blakām pie klučiem, puzlītes vai krāsojamā!” Tā ir laba investīcija nākotnei, jo cik tad ilgi mūsu bērns būs mazs un alks pēc uzmanības, mīļuma un atbalsta?
