Viņa piesēdās uz pašas krēsla malas taisnu muguru un acīmredzami saspringusi, un pievērsa skatienu bērnam. Kādu brīdi viņa ieinteresēti vēroja, kā mana mazmeitiņa rūpīgi citu pēc cita uzlasa blakus šķīvim nokritušos rīsa graudiņus un kā lielu gardumu liek mutē. Tad paskatās lejup, vēl dažas kripatiņas atrod sev klēpī un prātīgi noliek uz šķīvja malas. Sirmgalves sejā es nemanu ne vieglu smaidu, kāds parasti pavada mazu bērnu aizkustinošas rīcības vērošanu, ne maigumu. Ievēroju, kā viņas pierē ievelkas dziļa grumba, kā skatiens koncentrējas uz vienu punktu, līdz aizklīst viņai vien apjaušamās tālēs. Jūtu, kā ap mums samilzt vārdos neizteikta neveiklības sajūta, un jau nožēloju, ka nelūgto viešņu esmu pierunājusi palikt uz tasi tējas.
Vēl pirms brīža viņa nedroši grabinājās pie mūsu virtuves loga un kaut ko pie sevis klusi murmināja. Kad pavēru aizkaru, lai palūkotos laukā, ieraudzīju aiz sejas maskas daļēji noslēptu seju un pazīstamās augstu sasietās plāno sirmo matu ļipiņas. Kaimiņiene! Esmu ievērojusi, ka septiņdesmitgadīgā bulgāriete dzīvo blakus mājā kopā ar savu dēlu. Patiesībā dēls tur uzturas visai maz, jo, neņemot vērā savu cienījamo vecumu, raujas divos darbos. Mēs nemēdzam viena pie otras iet ciemos, tikai paretam, pagalmā sastopoties, iztālēm pārmijam kādu pieklājības frāzi, tāpēc par viņas vizīti jūtos pārsteigta.
Atvērusi durvis, plati pasmaidu un sasveicinos. Tad mans skatiens noslīd līdz zilām bahilām sievietes kājās, pa ceļam pamanot vienkrāsainu mājas halātu (tas acīmredzot bija viņas aizsargtērps), zilus gumijas cimdus un uzblīdušu iepirkumu maisiņu. Tā izspiedušies sāni liek saprast – nelielo tilpumu aizpilda lieli un apaļi augļi. Pastiepusi roku ar maisiņu uz manu pusi, sirmgalve steidzīgi paziņo:
– Te jums citroni. Dēls man atveda veselu kasti, nezinu, kur likt. Daļu gribu atdot jums, bērniem taču vajag vitamīnus.
Kamēr mirkli kavējos ar atbildi, viņa steidzīgi piebilst:
– Neraizējieties, paša plūkti no koka ar cimdiem rokās un masku uz sejas. Absolūti droši!
Pēc viņas acīm saprotu, ka sieviete smaida, un pastiepju roku pretim citroniem. Sirsnīgi pateicos un aicinu kaimiņieni ienākt.
– Vai tas būs droši? – viņa bažīgi jautā. – Ja nu es jums ienesu kādu vīrusu? Dēls tomēr katru dienu brauc uz darbu, mazums, kādus cilvēkus sastop.
– Mēs ievērosim distanci, – pavisam nopietni atbildu un aicinu kaimiņieni ienākt. – Un tēju arī izdzersim ar distanci, – piebilstu un steidzu atbrīvot lielā galda stūri tējas tasēm.
Dzirdu, ka sirmgalve pie durvīm minstinās, bilst par ciemiem nepiemērotu apģērbu, tad tomēr pārkāpj slieksnim un aizver durvis.
Kamēr pati dodos dziļāk istabā, nokavēju mirkli, lai kaimiņieni atrunātu no bahilu un kurpju novilkšanas. Pamanu tikai to, ka viņa veikli saritina tikko novilkto halātu un novieto to stūrīti pie durvīm uz tikko novilktajiem apaviem. Turpat acīmredzot palikuši arī zilie cimdi.
– Kurpes novilkt nu gan bija lieki, – nenoturos iebilst. – Turklāt jūs taču zināt – pirmajā stāvā grīdas ir aukstas.
Kaimiņiene manī nemaz neklausās. Pamanījusi turpat pie izlietnes antiseptikas līdzekli, viņa to veikli iespiež plaukstās un steidz mazgāt rokas. Bet viņai taču tikko bija cimdi? Kādu brīdi centīgi šļakstinājusies, sieviete noplēš gabalu papīra dvielīša un nesteidzoties nosusina rokas.
Tikmēr esmu uzlikusi vārīties ūdeni un meklēju krūzītes. Puikas, sajutuši ciemiņa klātbūtni, ieskrien palūkoties, vai nav kas gards atnests, bet, ieraudzījuši savādo sirmgalvi un paprāvo citronu maisiņu, novaikstās un izskrien savās pagalma darīšanās. Mazā Katerina kā parasti raušas man klēpī, jo savādie cilvēki, kas slēpjas aiz maskām, viņu biedē.
Apsēdinu kaimiņieni galda galā, bet pati ar mazmeitiņu iekārtojos bērnu stūrītī, kur viņa pirms brīža ieturēja pusdienas.
– Jā, jā, tā būs droši, – kaimiņiene piekrītoši māj ar galvu un piemetas uz pašas krēsla malas. Kamēr pagatavoju tēju un saleju tasītēs, saruna tā īsti neiesākas. Tik daudz paspēju izstāstīt, ka meita ar znotu izbraukuši uz veikaliem un tikai pēc kādas stundas būs mājās. Redzu, ka Katerina aizrāvusies ar ēdot nokritušo rīsa gaudiņu uzlasīšanu, un piesēžu tuvāk kaimiņienei – varbūt tad sarunas pavediens atraisīsies.
Nedaudz piemiegtām acīm viņa brīdi vēro bērna darbošanos ar rīsa graudiņiem, un man no šī koncentrētā skatiena kļūst neērti. Tad apjaušu, ka nezinu pat kaimiņienes vārdu, tāpēc instinktīvi taisos sniegt savu roku, lai iepazītos, bet laikus apraujos un nosaucu vārdu. Sieviete, brīdi pavāļājusi mutē bulgāriem svešādā vārda zilbes un pielāgojusi dažādus uzsvarus, nosauc savējo:
– Zerna. Orizova Zerna. Tulkojot no bulgāru valodas – rīsa grauds.
It kā man vairs nevajadzētu mulst no neparastiem vārdiem – kādus tik šeit nav nācies dzirdēt, tomēr intonācija, kādā pateiktas šīs frāzes, liek man justies neveikli. Tas bija neizteikts niknums vai sāpes? Saprotu, ka šajā situācijā teikt banālo komplimentu “cik skaists vārds, cik skanīgs” būtu lieki.
– Zerna, manuprāt, nav tipisks bulgāru vārds, – klusā balsī bilstu.
Brīdi sildījusi pirkstus pie tējas tasītes, tad pacēlusi to pie lūpām un acumirklī atrāvusies no tās karstuma, sirmgalve gari nopūšas:
– Tas nudien ir skumjš stāsts un diezin vai sagādās prieku…
Vēroju, kā kaimiņiene lēnām malko karsto tēju, un nesteidzinu viņu. Izceļu no plaukta bilžu grāmatas un iekārtoju mazmeitiņu sev blakus, tad apsēžos uz dīvāna un pacietīgi gaidu. Jau sen esmu apjautusi, ka šai sievietei varētu būt interesants dzīvesstāsts.
Atzīšos, ka pirmajās saredzēšanās reizēs, kad iztālēm viena otrai tikai pamājām ar galvu, es par šo kaimiņieni klusībā smīkņāju. Vēlāk pieradu gan pie viņas savdabīgā ģērbšanās stila, gan bērnišķīgās izturēšanās. Latvijā uz sirmgalvi īsos plandošos svārciņos un apspīlētā krekliņā, ar divās plīvojošās peļastēs saņemtiem matiem atskatītos katrs garāmgājējs. Šeit vairums to uztver kā nodevu vasaras tveicei un nesmīkņā par bērnišķīgo stilu – pusgarām zeķēm, kupliem volānu svārciņiem, sunīšu un kaķīšu siluetiem uz īsām kleitiņām, zvanveida sarafāniem ar ķengurkabatu, mazuļu flīsa mugursomiņām, rozā matu lentēm… Ja kāds tā jūtas laimīgs, tak lai viņam tiek prieks! Turklāt tieši šāds apģērbs piestāv cilvēkam, kurš pastaigā dodas polkas solī un nenoguris vēcina pa apli dzeltenu cāļa somiņu – kā propelleru vai vējdzirnavu ratu. Varbūt tieši tāds motoriņš vajadzīgs, lai pagalmā kopā ar puikām spārdītu bumbu, strūklakā peldinātu papīra kuģīšus, plati smaidītu un skaļi smietu, neņemot vērā, ka mutē atlikuši divi priekšzobi.
Tās nebūt nav visas dīvainības, ko man nācies redzēt, taču es jau esmu pieradusi septiņdesmitgadīgo Veroniku uztvert kā bērnu. Līdz šim man nebija iespējas iepazīt viņas spriešanas spējas un runas prasmi, bet šīsdienas apciemojums jau lika saprast – viņa nav ne muļķe, ne slima. Turklāt viņas dēls ir pavisam normāls patstāvīgs piecdesmitgadnieks ar zelta rokām.
– Zerna, jums ieliet vēl? – jau ceļos, lai paņemtu tējkanniņu, jo pamanu, ka viešņas tasīte jau iztukšota.
Sieviete lēnīgi pagroza galvu.
– Jūs protat cienīt ēdienu un esat iemācījuši to arī bērniem. Tas ir svarīgi. Esmu redzējusi, kā citi šķaidās ar ēdienu, samīda kājām, izmet atkritumos… Viņi nezina, kā ir tad, kad nav, ko ēst… Ak, kā derētu katram kaut pāris dienas to izciest, tad viss mainītos. Mani vecvecāki dzīvoja labu gabalu no Dobričas, gandrīz pie pašas Bulgārijas un Rumānijas robežas. Balkānu kara šausmas gandrīz nolīdzināja viņu mājas, tomēr vecāmāte ar kaimiņu palīdzību kaut kā spēja ēku atjaunot un tā pārdzīvoja abus pasaules karus. Tēvam palaimējās, viņš atgriezās no kara un tad arī satika manu māti. 1946.gada juku laikos, kad Bulgārijā tika atcelta monarhija, cars izraidīts trimdā un pie varas nāca komunisti, viņš kādā dienā pazuda bez pēdām un tā arī neuzzināja, ka pēc pusgada viņam piedzima meita – es. Pirms manas piedzimšanas māte strādāja kādā Varnas ēdnīcā – cerēja, ka vismaz reizi dienā varēs kārtīgi paēst, bet sakarā ar nemitīgajām zādzībām kontrole tur bija ļoti stingra. Neko nebija iespējams noslēpt ne somās, ne darba halātu kabatās, ne apēst vairāk, kā atvēlēts, bet atvēlēts bija maz… Māti regulāri apčamdīja kuplā vēdera dēļ, tomēr viņa tāpat iemanījās šo to iznest no virtuves. Krūšturī zem briestošajiem apaļumiem viegli varēja noslēpt kādu sauju putraimu, graudu, cukura un sāls, reizēm pa mīkstai maizes rikai vai gandrīz caurspīdīgai gaļas šķēlei. No mātes stāstītā zinu – mūsu dzīvības izglāba šīs nedaudzās graudu saujas. Tāpēc, ieraudzījusi mani – tādu mazu, sīku, tikko piedzimušu “putraimiņu” pie savas krūts – viņa sadzirdēja manu vārdu – Zerna. Es esot piedzimusi viegli, un māte jau pēc mēneša varēja meklēt darbu. Lai arī vecāsmātes mazajā dārziņā auga pa kādam burkānam un kartupelim un dažas vistas dēja olas, ar to vien mums trijām nepietika. Labi, ka kaimiņi mums reizēm atvēlēja pa krūzei piena un saujai putraimu – ar to plānai putrai pietika. Tāpēc atstājusi mani babai, māte devās uz Varnu, un, mums par laimi, viņai atradās darbs vecajā vietā. Kārtība gan tur nebija mainījusies, visi vēl arvien tika rūpīgi pieskatīti. No turienes viņa ik reizes atgriezās ar slepus sakrātajiem labumiem un priecājās, ka vēl arvien neviens nav viņu pieķēris. Tieši tajā laikā mūsmājās parādījās rīss, kas man ļoti garšoja. Tikpat ļoti, kā jūsu mazajai. Es tieši tāpat uzlasīju katru graudiņu, kas no neveikli paņemtās karotes nokrita uz galda. Paradoksāli, vai ne, ka tieši rīss man iegaršojās vislabāk! Varbūt tāpēc, ka mans uzvārds ir Orizova? – Zerna pasmējas. – Orizo – bulgāru valodā – rīss, – viņa vēlreiz atgādināja un pēc kārtējā tējas malka turpināja: – Māte vēlāk stāstīja – kad slimnīcas medmāsa mani pirmo reizi ielikusi viņas rokās, es esot izskatījusies kā balts rīsa graudiņš. Un tad vēl pēc laulībām iegūtais uzvārds… Viņa sapratusi, ka tā ir zīme no augšas. Varbūt, izvēloties šo netipisko vārdu, viņa izvilktu manas laimīgās dzīves kārti…
(Turpinājums sekos)
