Kamēr valstī ekonomikas problēmas arvien pieaug, valdošā koalīcija nevis piedāvā iespējamus risinājumus iedzīvotājiem un uzņēmējiem, bet cenšas uzsākt kārtējo „riņķa danci” par „iespējamo valdības paplašināšanu”. Tas nav nekas cits kā uzmanības novēršana no patiesajām problēmām. Tāpēc, kamēr nav mainīta politiskā dienaskārtība, tikmēr mēs nesagaidīsim risinājumus visiem tiem jautājumiem, uz kuriem jau gadiem tie nav rasti. Bet risinājumi ir, un parasti tie ir daudz vienkāršāki, nekā sākotnēji šķiet. Piedāvāšu trīs konkrētus risinājumus, kas tiešā veidā skar šobrīd vienu no aktuālākajām problēmām – lauksaimniecību, bet netiešā veidā pozitīvi ietekmētu mūsu valsts ekonomiku kopumā.
Pirmkārt – par zemkopības, īpaši piena nozari. Ir pilnīgi skaidrs, ka zemnieku saimniecības ilgi nevarēs pastāvēt, ja piena iepirkuma cena ir zemāka par saimnieciskās darbības pašizmaksu. Publiskā telpā varam vērot domstarpības starp piena ražotājiem un piena pārstrādes uzņēmumiem par piena iepirkuma cenām. Kāpēc mūsu ziemeļu kaimiņvalstīs šādas domstarpības nav sastopamas? Tāpēc, ka gan saimniecības, gan pārstrādes uzņēmumi pieder zemnieku kooperatīviem – vieniem un tiem pašiem zemniekiem. Piemēram, šāds somu graudkopju kooperatīvs pakāpeniski ir uzpircis lielas maiznīcas un graudu pārstrādes uzņēmumus dažādās Eiropas valstīs, tai skaitā tepat Latvijā. Diemžēl ilggadīgās zemkopības ministrijas bezdarbības rezultātā zemnieku kooperatīvi ir maz attīstījušies Latvijā. Neviens no lielajiem piena pārstrādes uzņēmumiem nepieder kooperatīviem (zemniekiem). Tāpēc, viens no risinājumiem ir sniegt atbalstu zemniekiem kooperatīvu veidošanā un palīdzēt, lai to īpašumā nonāktu piena pārstrādes uzņēmumi. Manuprāt, pat nedrīkstētu izslēgt iespēju valstij nacionalizēt piena pārstrādes uzņēmumus, lai tos varētu pārdot kooperatīviem. Kamēr zemniekiem nepiederēs visa ieguves un pārstrādes ķēde, kārtības nozarē nebūs.
Otrkārt – par mazumtirdzniecību, kur mēs katrs pērkam piena produktus. Absurda ir situācija, ka lielveikalos litrs piena maksā 60 un vairāk santīmus, bet iepirkuma cena zemniekiem ir 15 un mazāk santīmu. Daļu peļņas nosmeļ piena pārstrādes uzņēmumi, bet lielākā problēma nenoliedzami ir lielveikalu cenu politika. Valdībai ar Konkurences padomes palīdzību beidzot jālauž lielveikalu visatļautība pret preču ražotājiem. Piemēram, Lielbritānija jau veiksmīgi ir uzsākusi cīņu pret lielveikalu visatļautību. Latvijas valdībai jāgūst pieredze tur un jāievieš izmaiņas šeit. Nav pieļaujama lielveikalu peļņa miljonu latu apmērā, kamēr pašmāju zemnieku saimniecības bankrotē.
Treškārt – par banku sektoru kopumā. Valsts, glābjot vienu no agrāk privātajām komercbankām, ir ieguldījusi nacionalizētajā „Parex” bankā vairāk nekā 670 miljonu(!) mūsu nodokļu maksātāju naudas. Valsts pat ir nodrošinājusi 7,5 miljardu eiro aizņēmumu, lai varētu segt savas augošās saistības gan valsts budžeta deficītā, gan banku stabilizēšanas (glābšanas) politikā. Glābjot „Parex” banku, valsts ir faktiski stabilizējusi visu banku sektoru. Tajā pašā laikā ikdienas avīzēs lasām, ka klientiem prasot bankām iespēju atlikt pamatsummas maksājumus, turpinot maksāt tikai procentus, ir praktiski liegta, jo tādā gadījumā mainās procentu likmes un ikmēneša maksājumi dažkārt pat palielinās. Valsts ir jau pierādījusi savu gatavību nākt bankām palīgā. Valdībai tagad ir jāpanāk arī no bankām pretimnākšana. Proti, ir jānodrošina, ka zemniekiem, kuriem bankas ir izsniegušas aizdevumu saimniecības attīstībai, ir iespēja uz gadu atlikt pamatsummas atmaksu, turpinot katru mēnesi bankai maksāt jau nolīgtos procentus, bez kredīta sadārdzināšanas.
Esmu īsi aprakstījis trīs konkrētus risinājumus ekonomikas situācijas uzlabošanai valstij. Vienīgi piedāvājot risinājumus un domājot par mūsu valsts nākotni, mēs spēsim izvest valsti no grūtībām. Ar tukšām runām par bankrotējušas valdības glābšanu to nevar izdarīt!
