Ne vienmēr vārda vai dzimšanas dienas dāvanai jābūt taustāmai. Tā var būt arī neliels ceļojums uz Ziemeļigaunijas tālāko austrumu punktu – robežpilsētu Narvu, kuru no kaimiņvalsts Krievijas šķir tikai straujā Narvas upe, kas iztek no zemledus makšķernieku iemīļotā Peipusa ezera un nes savus ūdeņus uz Baltijas jūru.
Angliski runāt nesanāk
Novietojot automašīnu laukumā iepretim modernajam Narvas Tūrisma un informācijas centram dažu desmitu attālumā no Igaunijas – Krievijas robežas, kļūst skaidrs, ka Krievijas tuvums un ar pilsētu saistītie vēstures notikumi darījuši savu, jo galvenokārt dzirdama krievu valoda. Starp mūsu nelielās ceļotāju grupas dalībniekiem tikai pāris cilvēki prot angļu valodu, tāpēc mēs, nepratēji, esam priecīgi, jo skolā gūtās krievu valodas zināšanas ir labas. Saprotam, ka pilsētā, kur vairāk nekā 90 procentiem iedzīvotāju dzimtā ir krievu valoda, visu sapratīsim. Kad informācijas centra laipnās darbinieces mūs ir apbērušas ar ieteikumiem, kas Narvā noteikti apskatāms, un apdāvinājušas ar neskaitāmiem bukletiem, dodamies apskatīt Narvas Hermaņa cietoksni. Tas veido vienotu arhitektūras ansambli ar Ivangorodas pilsētā atrodošos Ivangorodas cietoksni, kas atrodas Narvas upes pretējā krastā Krievijā. Pa ceļam prātojam, vai upi varētu pārpeldēt, vai varētu ar akmeni tai pāri pārmest, jokojam, vai makšķernieki, ko sastopam Igaunijas pusē un saskatām Krievijas pusē, arī zivīm noteikuši robežu. Savdabīgam un nesteidzīgam upes plūdumam līdzinās kustība abos robežkontroles punktos. Kā vienā, tā otrā pusē prāvā rindā uz “kratīšanu” gaida lielās kravu pārvadātājas automašīnas. Neviens nesteidzas ar dokumentu pārbaudi arī privātpersonām. Tie, kam somas pārbaudītas, pa garu, no visām pusēm slēgtu koridoru pāri Narvas upei lepni iesoļo Igaunijā vai pretēji – Krievijā. Veikli dažādu tautību puiši šajā pārvietošanās kustībā jau saskatījuši iespēju nopelnīt. Redzot, ka no automašīnas izkāpj cilvēks ar lielu ceļojuma somu un grasās doties robežkontroles punkta virzienā, veiklie zeļļi ir gatavi palīdzēt. Savāda rosība palaikam valda arī pie stāvlaukumā novietoto automašīnu bagāžniekiem. Atstājot viņus rosāmies, dodamies iepazīt Narvas Hermaņa cietoksni ar vairāk nekā 700 gadu senu vēsturi, kur, spītējot zemajai gaisa temperatūrai, smidzinošajam lietum un vējam, steidz sevi iemūžināt vairāki kāzu pāri. Neesam vienīgie ārzemnieki, jo blakām skan franču, vācu un poļu valoda.
Nekad nav bijis zāles ballēm
Narvas Hermaņa cietoksnis savulaik ir piederējis dāņiem, vāciešiem, zviedriem, krieviem, līdz beidzot arī igauņiem. Pašreizējo izskatu tas ieguvis Līvu ordeņa valdīšanas laikā no 14. līdz 16.gadsimtam. Otrajā pasaules karā cietoksnis stipri cieta. Lai gan tā lielākie restaurācijas darbi tika veikti 70. un 80.gados, tomēr cietokšņa atjaunošana vēl pilnībā nav pabeigta. Uz to norāda ēkas sienu, kāpņu, vārtu fragmenti. Šobrīd cietoksnī atrodas muzejs, kurā ir izvietota Narvas pilsētas vēstures pamatekspozīcija, kas dod ieskatu arī visas Igaunijas galvenajos vēstures notikumos, un vairāki desmiti mainīgu izstāžu. Katru rudeni Narvā norisinās Igaunijas muzeju festivāls, kura laikā tiek atvestas labākās izstādes no visiem Igaunijas muzejiem, kur tās ir apskatāmas līdz pat gada beigām.
Lepnajā, velvēm rotātajā cietokšņa bruņinieku apspriežu un maltīšu zālē, kā arī nedaudz mazākajā ziemeļu spārna zālē tiek rīkoti koncerti un konferences. Interesanti, ka cietoksnī nekad nav bijis balles zāles, jo cietoksnis kalpojis kā aizsardzības objekts. Lai no 51 metra augstuma vērotu Narvas panorāmu, pa platām, pēc tam pa šaurām kāpnēm kāpjam Garā Hermaņa tornī, pa stāviem ielūkojoties arī izstāžu zālēs, kur iespējams pacelt vienu no milzīgajām akmens lodēm, kas izmantotas cietokšņa aizstāvībai, pielaikot kādu no senajiem tērpiem, izzināt Igaunijai raksturīgās senlietas un citu. Kad uzkāpjam pašā torņa augšā, atkal visilgāk pieplokam torņa tās puses logiem, pa kuriem redzams Ivangorodas cietoksnis Krievijas pusē. Droši vien tāpat rīkojas tie tūristi, kas, stāvēdami uz Ivangorodas cietokšņa torņa pašas augšas, veras Narvas virzienā. Vasaras sezonā cietokšņa Ziemeļu pagalmā ir atvērts amatnieku vēstures centrs, tāpēc ielūkojamies gan keramiķa darbnīcā, gan senajā aptiekā, gan vērojam kalēja nasko darbošanos. Savukārt cietokšņa Rietumu pagalms kalpo kā lielu brīvdabas pasākumu norises vieta un iecienīta pastaigu vieta. Tur atrodas arī Linneja dārzs, kuru radīt iedvesmoja zviedru botāniķa Kārļa Linneja ierosinātā tradīcija veidot senajos mūros garšaugu dārzus.
Maz vēsturisku objektu
Atrodoties cietoksnī, mēģinām iztēloties, kā bija tad, kad Krievijas cars Pēteris I ar uzbrukumu Narvai sāka Lielo Ziemeļu karu, kad Otrā pasaules kara laikā Narvas apkārtnē notika ļoti sīvas kaujas, kas vēsturē iegājušas kā Eiropas leģionu kaujas, jo sešus mēnešus kopā ar igauņiem cīnījušies arī nīderlandiešu, skandināvu un citu tautu vīri. Narva tikusi gandrīz pilnībā nopostīta. To, ka pilsēta atjaunota, pastaigājot pa tās ielām, varēja manīt ik uz soļa. Tajā nav daudz senu vēstures objektu, atskaitot dažas baznīcas, seno manufaktūras ēku un dažus pieminekļus. Pēc kara Krievija piesavinājās Ivangorodu, kas administratīvi kādu laiku vēl palika Narvas sastāvā, līdz 1991.gadā Narva kļuva par Igaunijas pilsētu. Lai atgūtos no vēstures, īpaši labos laikapstākļos, ar kādiem mēs netikām lutināti, ir vērts uzkavēties Narvas krastmalas promenādē, ko sargā vienviet izkārtojušās lauvu skulptūras. Katrā pilsētā ir kaut kas, ko redzēt un apbrīnot. Ejot garām Narvas vairākstāvu padomju laika partijas ēkai, kurā tagad vietu raduši dzīvokļi, jokojot prātojam, kad miegs ir saldāks – vai tad, kad gulta atrodas pirmā sekretāra kabinetā, vai telpā, kurā rosījusies viņa sekretāre.
