Ziema tik vienkārši neatdot savas pozīcijas, lai arī februāra vidū jau šķita, ka pavasaris klāt. Par auksto laiku man sūdzas kāds bez pajumtes palicis cilvēks.
Ziema tik vienkārši neatdot savas pozīcijas, lai arī februāra vidū jau šķita, ka pavasaris klāt. Par auksto laiku man sūdzas kāds bez pajumtes palicis cilvēks. “Ja būtu siltāks, tad varētu iztikt tāpat bez jumta virs galvas,” viņš ir pieticīgs. Otrās grupas invalīds, tuberkulozes slimnieks, atgriezies no ārstēšanās, nevar dzīvot savā pieraksta vietā, jo tur vienkārši jau mājo cits. Ir skaidrs, ka viņam nakšņošana zem zvaigžņotām marta debesīm var visādi beigties. Rodas arī šaubas, vai viņam izdosies atrisināt mājvietas jautājumu. Bezpajumtnieks, staigājot no vienas atbildīgās instances uz otru, taisnību atnācis meklēt uz avīzi.
“Jūs nevarat iedomāties, cik beztiesīgs šodien ir cilvēks, un nav iespējams atrast palīdzību,” man pavisam nesen teica sašutusi amatpersona. Viņas teiktajam nevar nepiekrist. Ja taisnību nespēja panākt viņa, ko gan var cerēt bezpajumtnieks invalīds, klauvējot pie dažādu iestāžu durvīm. Katram jau sava taisnība, un grūti pierādīt, kurš tad būtu vainīgs, ka invalīdam nav kur dzīvot. Bet laiks iet, un viņš tāpat nakšņo, kur pagadās, pārsvarā ārā. Iespējams, ka viņa dzīve nav bijusi rozēm kaisīta, veselība sabojāta, izciešot sodu cietumā, taču, kurš “pirmais metīs akmeni”, nolemjot cilvēku nosalšanai uz ielas?
Šobrīd “Biķernieku” slimnīcas apdeguma centrs ir pārpildīts ar apsaldējumus guvušiem cilvēkiem, lielākoties bezpajumtniekiem. Lai gan centrā ir tikai 60 vietu, pašlaik tur ārstējoties 80 cilvēki. Tā kā lielākā daļa no apsaldējumu guvušajiem ir bezpajumtnieki, daudzi no viņiem ierodoties centrā tikai vairākas dienas pēc apsaldēšanās, kad jau sākusies gangrēna un nepieciešama kāda ķermeņa daļas amputācija. Rīgā februārī reģistrēti arī vairāki nosalšanas gadījumi.
