Divus gadus vecajai gulbenietei Kristiānai Kampovai ir jautra un mīļa rotaļbiedrene – kaķenīte Pūka.
Divus gadus vecajai gulbenietei Kristiānai Kampovai ir jautra un mīļa rotaļbiedrene – kaķenīte Pūka.
Viņas abas ir mazas un viena bez otras nevar. Ja Kristiāna uz kādu brīdi novērš savu uzmanību no Pūkas, tad kaķenīte par sevi visu laiku atgādina, proti, lienot mazajai klēpī. Abām ļoti patīk vāļāties gultā, palīst zem segas un klusītēm dzīvoties tur, bet, ko viņas tur dara, neviens nezina. Vislielāko prieku Pūkai un Kristiānai sagādā reizes, kad var tikt pie mammas Jolantas somas. Tas patiešām izskatās komiski, kad abas sāk tajā rakņāties. Un vēl viņām ir kopīgs nedarbs – tapešu plēšana. Izrādās, ka arī Kristiānas mammai bērnībā ir bijis kaķis, ar kuru kopā uzaugusi.
Vairāk par Kristiānas kaķīti stāsta mamma, jo meitai nav laika – visu laiku jāspēlējas ar savu draudzeni Pūku. “Pirms pāris mēnešiem ar vīru nolēmām, ka meitai ir vajadzīgs rotaļbiedrs. Kristiāna izrādīja ļoti lielu interesi un sajūsmu par kaķiem. Un kādā dienā paziņa Kristiānai uzdāvināja baltu kaķenīti. Tagad mums ir divas meitiņas,” stāsta Kristiānas mamma. Viņa atzīst, ka gribētos arī suni, bet dzīvoklī sunim un arī pašiem būtu grūti. Ar kaķīti esot vieglāk, jo ārā viņa netiek laista, ir bail, ka varot pazust.
Vārdu Pūka kaķītim esot izvēlējusies Kristiāna, jo izrunāt to bija vieglāk. “Manuprāt, vispiemērotākais vārds baltam kaķim,” atzīst Kristiānas māmiņa.
Pūka ļoti draudzīgi izturas pret savu mazo saimnieci. Kaķenīte pat atļauj Kristiānai sevi pavilkt aiz astes un par to nemaz nedusmojas. Tas patiešām izbrīna, jo ir reizes, kad mazā Kristiāna Pūku tik stipri samīļo, bet kaķene neuzdrošinās izlaist savus nadziņus pret viņu. Laikam saprot, ka Kristiāna vēl ir maza un viņai nedrīkst darīt pāri.
“Ja es kopju māju, tad abas lien pa vidu, ja meita izdomā dancot, tad arī Pūka skraida apkārt un lec viņai līdzi. Bučas viena otrai dod katru rītu. Bet man pašai katrā ziņā ir vieglāk, ka mazajai ir kaķis, reizēm viņa tik ļoti aizraujas, rotaļājoties ar Pūku, un tad man ir atpūta,” atzīst mamma.
Visgarākās kaķenītei Pūkai šķiet naktis, jo tās jāpavada atšķirtībā no savas saimnieces. Vakarā Kristiānas istabas durvis tiek aizvērtas ciet un Pūkai jādodas gulēt uz otru istabu. Bet no rīta kaķenīte jau skrāpējas pie durvīm, lai laiž iekšā.
Pagaidām rūpēšanos par kaķenīti Kristiāna ir uzņēmusies daļēji, jo vēl ir pārāk maza. Tikai tad, kad viņa pati ir paēdusi, Pūkai tiek atvēlēta kāda desas šķēle. Un tad, kad mamma kaķenīti mazgā, Kristiāna to pagaidām tikai vēro. Bet nākotnē mamma cer, ka rūpes par dzīvnieku mācīs meitai atbildības sajūtu un mīlestību pret dzīvām būtnēm. “Gribu, lai mana meitiņa saprot un zina, ka arī dzīvniekus var un vajag mīlēt,” saka mamma Jolanta.
