Asteres un gladiolas ir visraksturīgākās septembra puķes, tomēr man savai pirmajai skolotājai šoreiz gribējās uzdāvināt rozes. Veselu klēpi rožu saulainā krāsā, kas tepat viņas skol-
nieces un manas klasesbiedrenes Ilzes Ignatānes dārzā plūktas. Likās – mūsu skolotājai vislabāk piestāv tieši saules krāsa. Martai Salmiņai 6.septembrī paliktu 96 gadi. Sestdien no viņas atvadījāmies. Starp tiem, kuri skolotāju bija atnākuši pavadīt pēdējā gaitā, bija arī gulbenietis Andris Vasiļjevs. Kad stāstīju viņam, ka Marta Salmiņa ir mana pirmā skolotāja, viņš iebilda, ka tā gan nevarot būt, jo viņam Marta Salmiņa bijusi pirmā skolotāja. Ne tikai mums, arī gulbenietei Ievai Grīnšteinei un daudziem, daudziem citiem. “Viņa bija stingra. Viņa centās mūs iemācīt cienīt maizi un cilvēkus,” man klusi par Martu Sarmiņu teica A.Vasiļjevs. Savukārt es atceros, kā skolotāja mani, mazu, slimīgu meitēnu, pieglauž sev klāt. Viņai bija tik siltas plaukstas. Reiz viņa izsauca mani stundā priekšā un mudināja analizēt teikumu. Atceros, ka tas teikums sākās ar vārdu “tētis”. Skolotāja man vaicāja, kāpēc šis vārds teikumā ir rakstīts ar lielo burtu. Atbildēju, ka tas taču ir pats par sevi saprotams, jo vārds nav šāds vai tāds, šis vārds taču ir īpašs. Atskanēja zvans, un stunda beidzās. Un tad Marta Salmiņa man pačukstēja, ka teikums vienmēr sākas ar lielo burtu.
Sestdien atvadīties no skolotājas bija atnākuši viņas bijušie kolēģi, draugi no kora “Atbalss”. “Smiltāja” puišiem kā pēdējo sveicienu no Martas Salmiņas sešus pārus viņas adīto balto cimdu uzdāvināja Lāsma Lapkaša. ◆
