Atkal krīt zīles. Tās, atsitoties pret jumtu, rada īpašu skaņu, kāda dzirdama tikai rudenī – ozolzīļu laikā: knakt, knakt, pauk, pakš! Ozols izbārsta savas zīles, neprasot, kāds būs to liktenis: vai kaut dažas izaugs par ozoliem vai tās apēdīs badīgie sīļi, vai vāvere paslēps savā koka dobumā, vai varbūt mājas saimnieces pavēlošais grābeklis kopā ar rudens lapām tās sagrābs un sametīs kopīgā kaudzē, no kuras mazais zīlēns nekad neizsprauksies… Ozols par savām zīlēm nespēj rūpēties.
Rudenī gaisā dzirdu pazīstamo dzērvju guldzēšanu. Tās aiznes launagu. Paties`, diena paliek tik īsa, ka launaglaikam vienkārši nav laika. Pamanu zem pirmo salnu noplakušajām ķirbja lapām ārā aizmirstus ķirbēnus. Ak, rakari! Paslēpes spēlējuši un ziemot zem klajas debess sadomājuši – muļķīši! Zelta lapu virtenes krīt jo dienas, jo bagātīgāk. Ir zelta rudens laiks, un dārzā kā pēdējie vasaras sveicieni zied miķelīši un pēdējās rudens rozes. Tas iedvesmo uz domām un izjūtām. Rudens Latvijā ir dzeja dienu laiks, jo rudenī ir Raiņa dzimšanas diena, un izsenis tad notiek dzejas dienas. Kad pie tevis atnāk dzeja? Varbūt tagad, bet varbūt nekad, ja tavas emocijas nesniedzas pāri ikdienai un tu neredzi krāsas, nedzirdi dabas elpu un, raugoties ikdienas pasaulē, esi aizslēdzis savas sirds durvis.
Biju kādā dzejas dienas pasākumā. Skolotājas „sadzītie” un saaicinātie bērni kā nu kurš: cits klausījās vai snauduļoja un varbūt vēlāk galvā rindoja savas dzejas vārdus, kas atrada vietu piezīmju kladē vai varbūt dienasgrāmatā un vēlējumā draugam, bet citi, laikam izliekoties par pārākiem, hihināja un pļāpāja uz nebēdu. Tādi nu esam! Tik dažādi, tik audzināti un tik neaudzināti, ka atliek vien nopūsties un palikt pie viedokļa, ka esam tādi, kādi nu esam, un nevajag piespiest klausīties rakstnieces uzstāšanos tos, kurus tas pavisam neinteresē. Bet varbūt arī tā top dzeja, un neaudzinātajām meitenēm, mājās aizejot, izlauzās no pļāpīgajām mutēm dzejolis: drastisks un ironisks, bet varbūt vieglprātīgajās galviņās saplauka tikai vēja ziedi? Ja, dzeju klausoties un lasot, rastos tikai dažas spožas rindas kā labā augšanas vietā nokļuvusi ozolzīle un izaugtu ar gadiem viens dzejas „ozoliņš”, tas būtu tas, kā dēļ ir vērts rīkot dzejas dienas pasākumus. Paldies par atsaucību Ivetai Krūmiņai, kas cenšas ieinteresēt jaunatni par dzejas valodu, par spēju saskatīt parastajā ikdienā neparasto!
Es rudens elpā ieklausos: tā dod mums cerības un uzjunda vasaras atmiņas. Zeltainās lapas virpuļo ašajos vējos kā vēstules, kas sola, ka pavasarī atkal sniegpulkstenīte, zemes spēku sasmēlusies, sveiks ar sava ziedu zvaniņa nedzirdamo skaņu ziemu pārcietušos, šāgada vasaras sauli sasmēlušos. Dabas ritums liekas mūžīgs un tik iedvesmojošs!
