Aizejošais gads man būs zīmīgs arī ar to, ka 25.novembrī redzēja vaigā Romas katoļu pāvestu Francisku I. Tas notika Strasbūrā. Pavisam tuvu mēs bijām divreiz, taču līdz grēksūdzei nonākt gan nebija nekādu cerību, jo katoļu galvas viesošanās Eiropas Parlamentā notika, ievērojot visstingrākos drošības pasākumus.
Pāvests uzstājās ar oficiālu uzrunu, par kuras saturu savā ziņā jutos pārsteigts. „Eiropas Savienībai šodien trūkst ideālu. Tā ir tehnokrātiska, un cilvēks riskē kļūt par zobratiņu, ko izmet, ja vairs neder,” sacīja pāvests Francisks I. Es biju gaidījis vairāk dievticības virziena. Tas, ka pāvests ļoti kritiski izteicās par veco Eiropu, teikdams, ka tā ir “kā vecmāmiņa, kura nezina, ko darīt, kura visus klausa”, kaut atrodas savās mājās, man daudz ko lika pārdomāt. Tomēr likās, ka šī uzstāšanās vairāk bija kā tāda lielā politiķa, nevis Romas pāvesta runa.
Šo iespēju – Strasbūrā redzēt Romas pāvestu – man bija piedāvājusi izmantot Latvijas Pašvaldību savienība. Tās delegācijas sastāvā es piedalījos Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresā.
