Sabiedrībā var dzirdēt satraukumu, ka, lūk, eiro zona ir sabrukuma priekšā un jau drīz pienāks brīdis, kad eiro izlaidīs garu, Eiropas valstīm atgriežoties pie savām nacionālajām valūtām. Tomēr ir neiespējami sameklēt piemēru, kad kāda eirozonas dalībvalsts vēlētos pamest šo valūtas savienību.
Un tas liek uzdot vairākus jautājumus – kāpēc krīzes skarto eirozonas valstu iedzīvotāji nevēlas atgriešanos pie nacionālajām valūtām; kāpēc par to nedomā arī spēcīgās Eiropas “kodola” valstis; vēl vairāk – kāpēc eiro pazušana nav izdevīga valstīm ārpus Eiropas?
Protams, eirozonas krīze ir sāpīga. Tomēr krīze ir dabiska parādība, ko var piedzīvot jebkura ekonomiskā sistēma. Tā ļauj apstāties, izanalizēt situāciju, izdarīt secinājumus, izstrādāt rīcības plānu un beidzot rīkoties, lai izveidotu stiprāku un dzīvotspējīgāku sistēmu.
Visiem gribētos atrisināt krīzi pēc iespējas ātrāk
Tieši tas patlaban arī notiek eirozonā. Turklāt jau ir skaidri krīzes iemesli – naudas un budžeta politikām jābūt saskaņotām jeb, runājot ekonomistu valodā, vienota monetārā politika ir grūti īstenojama bez saskaņotas fiskālās politikas. Ir pieņemti lēmumi finansiāli atbalstīt eirozonas “perifērijas” valstis uz laiku, kamēr tās mēģina atkārtot Latvijas mājasdarbu un veic nepieciešamos budžeta konsolidācijas pasākumus un strukturālās reformas. Tāpat tiek aktīvi lemts, kā eirozonas valstīm īstenot ciešāku fiskālo politiku.
Visiem gribētos atrisināt krīzi pēc iespējas ātrāk. Protams, ne vienmēr izdodas vienoties par iespējamiem krīzes risināšanas variantiem uzreiz. Bet, neņemot vērā to un pietiekami stingros fiskālās konsolidācijas pasākumus, kas bija un ir jāveic “perifērijas” valstīm, to iedzīvotāji joprojām ir noskaņoti par labu eiro un nemaz negrib atgriezties pie nacionālajām valūtām. Izskaidrojums ir acīmredzams: pārējo eirozonas valstu sniegtā palīdzība nosacījumu ziņā tik un tā ir ļoti izdevīga. Palikt “aci pret aci” ar finanšu tirgiem neviens nevēlas. Ar Eiropas politiķiem vienmēr var runāt, polemizēt, meklēt kopīgus risinājumus, kamēr ar finanšu tirgiem grūtos apstākļos dialogs sanāk reti kad.
Monetārā savienība
ir izdevīga
Ar tiem, kam ir vajadzīga palīdzība, viss ir skaidrs. Bet kāpēc eirozonas “kodola” valstīs, izstāšanās no eirozonas joprojām nav nopietni apspriežams temats un protesta partijas gūst diezgan pieticīgus panākumus parlamenta vēlēšanās? Atbilde ir acīmredzama: tāpēc, kā šī monetārā savienība ir izdevīga arī vadošajām Eiropas valstīm. Un šeit runa nav tikai par politiku, vēsturi un prestižu, kaut arī šie aspekti noteikti ir jāpatur prātā.
Vispirms šī savienība “kodola” valstīm ir ekonomiski izdevīga, jo tā ir ļāvusi izveidot vienotu preču un kapitāla tirgu, kas nav atkarīgs no valūtas kursa svārstībām un kapitāla plūsmas ierobežojumiem. Otrkārt, šī savienība dod iespēju pilnveidot un stiprināt Eiropas Savienības institucionālo vidi, valstīm arvien ciešāk sadarbojoties. Treškārt, tā būtiski pastiprina eirozonā ietilpstošo valstu pievilcību ārvalstu investoru acīs, eiro kļūstot par pasaules otro svarīgāko rezervju valūtu un tādējādi ļaujot “kodola” valstīm pārfinansēt savas parādsaistības par rekordzemām likmēm, par spīti krīzei. Ceturtkārt, vienotās valūtas projekta izbeigšana būtu skaidrs signāls tam, ka Eiropas integrācijas process ir atgriezenisks. Savukārt tas nozīmētu, ka arī vienotās ekonomiskās telpas un muitas savienības darbības pārtraukšana nav nekāda utopija.
Eirozonas pastāvēšanā ir ieinteresēti visi galvenie “spēlētāji”
Nav pat jēgas analizēt šo notikumu ekonomiskās, finansiālās un politiskās sekas, jo tās visos iespējamos variantos būtu katastrofālas. Tāpēc arī neviens Eiropas politiķis neparakstīs nāves spriedumu savai politiskajai karjerai. Tieši tāpēc vienotās monetārās savienības projekta izbeigšana “no iekšienes” nav iespējams notikumu attīstības scenārijs no praktiskā viedokļa.
Nav jāaizmirst vēl viens aspekts, proti, ka eiro pazušana nav izdevīga arī valstīm ārpus Eiropas. Drošu aktīvu trūkums un rezervju valūtu nepietiekamība ir ļoti nopietna pasaules ekonomikas problēma. Patlaban gandrīz 25 % no pasaules ārvalstu valūtas rezervēm tiek glabāti eiro. Ne velti lielākie ārvalstu valūtas rezervju turētāji (Ķīna, Japāna, Saūda Arābija, Krievija, Brazīlija, Dienvidkoreja un Indija) ir apņēmušies Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) centienus stabilizēt pasaules ekonomiku, kas pārsvarā ir atkarīgi no eirozonas problēmu risināšanas, atbalstīt ne tikai vārdos, bet arī novirzīt šim atbalstam vairāk nekā 150 miljardus dolāru.
Daži novērotāji apgalvo, ka vissliktākais, kas varētu notikt pārskatāmā nākotnē, ir kādas valsts izstāšanās no eirozonas. Iedomāsimies, ka īstenojas arī šis mazticamais scenārijs. Kas notiks šajā gadījumā ar eiro? Vienotajā monetārajā savienībā paliekot tikai tām stiprākajām un uzticamākajām valstīm, eiro gluži vienkārši kļūs par vēl drošāku valūtu.
Eirozonas pastāvēšanā ir ieinteresēti visi galvenie “spēlētāji” pasaules politiskajā arēnā. Ja ir konkrēta politiskā un ekonomiskā interese, sekos arī rīcība.
Bet, ja jums joprojām ir bail no eirozonas krīzes, sekojiet Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas piemēram un turiet savu naudu eiro!
