Ir daudz piemēru, kas liecina, ka brīvajā laikā cilvēku nodarbes ir dažādas.
Ir daudz piemēru, kas liecina, ka brīvajā laikā cilvēku nodarbes ir dažādas. Viens par savu vaļasprieku uzskata makšķerēšanu, otrs – medības, vēl kāds brauc autorallijā, dejo, dzied vai glezno. Gulbenieša Ulda Putniņa vaļasprieks ir karnevāla masku darināšana.
Vienu masku – Gaili – laikraksta “Dzirkstele” lasītājiem bija iespējams aplūkot 12.februāra numurā.
Ulda dzimtā puse ir Lizuma pagasts. Maskas viņš gatavo 23 gadus. Pirmā – Runcis zābakos – tapusi, mācoties Lizuma vidusskolā. Uldis atceras, ka gribējis pārsteigt skolasbiedrus, tas esot izdevies – bijusi trešā vai pat pirmā vieta.
Maska nobiedē kaķi
Pirmās maskas tapšanā Uldim palīdzējusi vecmāmiņa, būdama profesionāla šuvēja. Viņa mazdēlam ierādījusi, kā jārīkojas ar šujmašīnu. Šī prasme neesot aizmirsta līdz šai dienai, jo darināt masku nenozīmē tikai līmēt, siet un saspraust, bet arī sašūt.
“Kad ietērpos Runča maskā, mans kaķis niknumā sāka rūkt, varbūt tāpēc, ka biju izveidojis kaķa purna kopiju, protams, lielāku nekā runcim. Bija arī apmetnis un garie zvejnieka zābaki, cepure ar spalvu – atbilstoši pasakas varonim,” Uldis smaida.
Maskas viņš darinājis arī tad, kad par kārtīgu dienestu saņēmis atvaļinājumu. Uldim paveicies, jo viņš dienējis Liepājā zemūdenē. Atvaļinājumā tapusi turku sultāna maska. Zālē, kur noticis karnevāls, sultānu uz medicīniskajām nestuvēm ienesuši četri kalpi. Tiesa, no zāles viņam vajadzējis iziet pašam, jo kalpi augsto vīru ar nestuvēm pametuši zāles vidū.
Dažkārt gada laikā darinātas pat divas maskas. Piemēram, Ķencis un Pāvuls, kā arī jautrais Šveiks.
“Ķencim bija vajadzīgi pelēki svārki, nekas cits neatlika, kā sagriezt divus mammas pelēkos halātus. Par to dabūju pamatīgu brāzienu, tomēr vēlme iejusties Ķenča lomā bija tik liela, ka biju gatavs uz visu. Abi ar pārinieku – Dailoni Jēkabsonu, kas bija Pāvuls, karnevālā Druvienā dabūjām pirmo vietu,” stāsta Uldis. Drošsirdīgā kareivja Šveika masku viņš izšuvis no kaut kur sadabūta ugunsdzēsēju tērpa. Tikuši sameklēti pat kruķi, lai tēls maksimāli atbilstu Karela Čapeka grāmatas varonim.
Iztiek bez piegrieztnēm
Lai pašūtu maskas, Uldis piegrieztnes speciāli negatavojot. Uz auduma pareizās līnijas it kā veidojoties pašas, tās zīmējot iztēle. Protams, pieļautas arī kļūdas, kad viena turku sultāna bikšu stara iznākusi īsāka par otru, vai arī audumam uz augšu likta nepareizā puse. Ilgstoši šujmašīnu vajadzējis darbināt, gatavojot masku – dejotāju pāris, kad viena maskas puse bijusi vīrietis, otra – sieviete. Uldis labi ticis galā ar abiem, lai gan dejojot vajadzējis cītīgi piedomāt, kādas kustības izdarīt, lai maska patiesi atbilstu tās nosaukumam, kādas sejas grimases veidot, lai tās būtu atbilstošas kā viena, tā otra dzimuma pārstāvim.
“Vispirms izdomāju, tikai tad ķeros pie praktiskas darbības,” atzīst Uldis.
Izbrīna tirgotājus
Ulda mamma, redzot dēla aizraušanos, to visnotaļ atbalstījusi, nesacījusi, ka vīrietim tā nepiestāv, atzinusi, ka katram ir atļauts darīt to, kas “iet” pie sirds. Mājās Lizumā esot bijuši trīs skapji, tajos netrūcis dažnedažādu apģērba gabalu. Vienu otru nesmādējušas kodes, tāpēc mamma tos atvēlējusi Ulda vaļaspriekam.
Uldis stāsta, ka maskas tapšanas laiks esot atkarīgs no materiālu pieejamības un sarežģītības. Dažkārt cītīgi vajagot strādāt mēnesi, citkārt pietiekot ar pāris nedēļām. Vīrietis smejas, ka viņu esot ielāgojuši humāno apģērbu tirgotāji, lai gan sākotnēji bijuši pārsteigti par Ulda cītību, viņam pētot, burzot, staipot un salīdzinot svārkus, bikses, kreklus, blūzes, izstrādājumus no kažokādām un citu.
“Iespējams, ka mana aktīvā pētnieciskā darbība apkārtējos sākumā radīja neizpratni, bet tagad neviens vairs nebrīnās,” saka Uldis.
Noder pat laivas pumpis
Viņš stāsta, ka vissarežģītāk bijis izgatavot trīsgalvaina Pūķa masku, kam pa nāsīm nākuši dūmi, virinājušās mutes, grozījušās abas malējās galvas, šaudījušās mēles un spīdējušas zaļas acis. Bijusi vajadzīga ne tikai vizuāla, bet arī tehniska izdoma. Uldis stāsta, ka sākumā ne tikai pūķa galvas, bet arī rumpi gribējis gatavot no priežu čiekuriem, bet no tā atteicies, jo maska tad būtu pārāk smaga. Galvas, žokļus un mēles, viņš darbinājis ar trosēm, tās kustinot. Lai no litra burkā ievietotām dūmu svecēm dūmus izpūstu caur Pūķa nāsīm, Uldis izmantojis kabatā ielikto laivas pumpi. Žokļus masku meistars gatavojis no ģipša, bet uz Pūķa muguras sēdējis kaķis, kura kājas bijušas veidotas tā, lai vienlīdz būtu Pūķa pakaļējās kājas. Savukārt Ulda kājas veikušas priekškāju funkcijas.
“Idejas maskām rodas nejauši, vairāk laika vajadzīgs, lai izdomātu konstrukciju, lai maska būtu kustīga un iespējami vairāk līdzinātos prototipam,” stāsta Uldis un atceras, kā piecas stundas pavadījis Ķīpsalas izstāžu zālē tērpies pērtiķa maskā, veidotā no priežu čiekuriem. Kad līdz ar citām atzinīgi novērtētam maskām vajadzējis kāpt uz skatuves, “pērtiķis” bijis tā noguris, ka tik tikko varējis pieveikt nedaudzos pakāpienus.
Ilgi lolo kādu ideju
Masku meistars bilst, ka ideju viņam esot pilna galva. Griboties izveidot masku, kas līdzinātos Pēterbaznīcas tornim ar dziedošu gaili tā galā, pulksteni, kas rāda pareizu laiku, prožektoriem un citu. Būt tornim nenozīmējot nekustīgi stāvēt zāles kaktā, tas varot pārvietoties, gailis – dziedāt, bet pulkstenis – zvanīt, atliekot ņemt talkā magnetofonu un kaseti ar dziesmas ierakstu.
“Esmu izdomājis, kā to izdarīt. Tas nav nekas ārkārtējs, jo materiāls maskai ir ērti pieejams. Kartona kastes – pilni konteineri. Man krustmāte vaicā, kad es beigšot nodarboties ar masku gatavošanu? Atbildu, ka nekad, jo ikviena maska, kas ir izdevusies un sarežģītāka par iepriekšējo, rada azartu gatavot kaut ko jaunu un vēl nebijuši. Pietiek arī dažādu amizantu atgadījumu, ko šodien grūti atcerēties,” stāsta Uldis. Tos, kas arī kādreiz grasās uz karnevālu doties maskā, viņš brīdina, ka ne jau maskas uzvilkšana ir galvenais, bet tas, kā to izjūti, cik lielā mērā spēj iejusties tēlā, lai nebūtu tā, ka ārēji līdzinies pērtiķim, bet staigā kā zilonis vai otrādi. “Maska pakļauj cilvēku,” secina Uldis.
