Lielu rezonansi pasaulē un arī Latvijā izraisījusi ASV anglikāņu baznīcas rīcība, ieceļot bīskapa kārtā homoseksuāli orientētu garīdznieku. Līdz šim šādu rīcību neatļāvās neviena lielākā tradicionālā kristiešu konfesija.
Lielu rezonansi pasaulē un arī Latvijā izraisījusi ASV anglikāņu baznīcas rīcība, ieceļot bīskapa kārtā homoseksuāli orientētu garīdznieku. Līdz šim šādu rīcību neatļāvās neviena lielākā tradicionālā kristiešu konfesija.
Pārmaiņas garīgajā dzīvē ir tikpat neizbēgamas kā laicīgajās norisēs. Nenovēršamas ir izmaiņas atšķirīgās kristīgās baznīcas konfesijās un arī citās ticībās. Šis process iet roku rokā ar sabiedrības attīstību. Ja tas tā nebūtu, mēs turpinātu dzīvot pēc inkvizīcijas likumiem un baidītos no raganu sārta. Tomēr iecelt par tradicionālas kristiešu konfesijas garīgo līderi homoseksuālu cilvēku – tas man nav pieņemams.
Es neuzskatu, ka citādāk orientētai personai būtu jāaizliedz apmeklēt dievkalpojumus vai kā citādi piedalīties baznīcas garīgajā dzīvē, bet ordinēt to par mācītāju noteikti ne. Ja Romas katoļu, luterāņu vai anglikāņu baznīca uzsver ģimenes un laulības svētumu un cilvēka dzīvi definē heteroseksuālās attiecībās, tad, ordinējot homoseksuāli orientētu personu, baznīca vēršas pret saviem uzskatiem. Ja konkrēta konfesija atbalstītu homoseksuālas attiecības vai pieļautu to pastāvēšanu savā pasaules skatījumā, tad seksuālo minoritāšu pārstāvju ordinēšana par mācītājiem būtu atbilstoša dotajai ticībai. Tomēr šādu notikumu pavērsienu katoļu, pareizticīgo vai luterāņu konfesijās tuvākajā laikā es nesaskatu. Tas nenozīmē, ka šajās konfesijās nav mācītāju, kas ir homoseksuāli, vienkārši par to neviens nevēlas runāt. Par to nerunā ne citādāk orientēti mācītāji, ne konfesiju vadītāji. Domāju, ka, šādi rīkojoties, vieni melo baznīcai un sabiedrībai, bet citi viņus slēpj. Vai tas nav grēks? Pirms pāris gadiem arī Latvijā bija precedents, kad viens luterāņu mācītājs publiskoja savu seksuālo orientāciju. Viņam bija jāatstāj mācītāja amats.
Nepiekrītu Kārlim Streipam, kas, aizstāvot “Apollo” interneta portālā homoseksuālu mācītāju ordinēšanu, piesauc analoģiju ar sieviešu un citu rasu pārstāvju iecelšanu garīdznieku kārtā kristīgajā baznīcā. Domāju, ka šķirot pēc dzimuma un piederības kādai tautai ticībā būtu neētiski, tomēr seksuālā orientācija ir arī sabiedrības esence. Rodas cits jautājums, vai homoseksuāls mācītājs ir spējīgs dot ticīgajiem baznīcas ideoloģiju, kas pārstāv tradicionālās sabiedrības vērtības un ticību Dievam. Šaubos, vai homoseksuāls mācītājs spēs paust to, ko būtu jāsludina, piemēram, katoļu baznīcas nostāju, ka homoseksuālisms ir slikts. Ja viņš to darīs, tad nerīkosies pēc saviem pasaules un ticības uzskatiem.
Sabiedrībā pastāv aizspriedumi pret homoseksuālismu, bet tie ir pastāvējuši gadsimtiem ilgi. Vai kādreiz tie izzudīs, šaubos. Šobrīd pasaulē valda heteroseksuāla kultūra ar tradicionālajām vērtībām. Vai ir iespējama funkcionēt spējīga sabiedrība, kur valdītu homoseksuālas attiecības, arī šaubos. Līdz šim vēsture nav sniegusi atbildi uz šo jautājumu, jo šādas sabiedrības nav pastāvējušas.
