Nezinu i, ko darīt. No vienas puses, ir prieks par vasaru. No otras puses – bēdas un raizes. Rau, dzīvoju pilsētā, kura ir pārstājusi naktī gulēt. Sevišķi – brīvdienās.
Nezinu i, ko darīt. No vienas puses, ir prieks par vasaru. No otras puses – bēdas un raizes. Rau, dzīvoju pilsētā, kura ir pārstājusi naktī gulēt. Sevišķi – brīvdienās. Staigā un dzied, un bļaustās, un skandalē. Un ar autiņiem raļļo uz vella paraušanu! Un “gonkas” rīko. Bail iziet ārā kaķīti mājās pasaukt. Ka nenobrauc “hruščovkas” pagalmā. Uzlēks virsū man, miermīlīgam tēvainim, kā varde, kas grib pāroties, un nospiedīs.
Bet, kad sākas tā pērokam līdzīgā mūzikas dārdināšana, tad vienā skolā, tad otrā, tad kultūras šķūnī vai pie tā, vai citur brīvdabā. Eh, džekiem autiņa durvis vaļā un mūzika skan uz pilnu klapi…
Ja, par piemēru, skan mana laika “muzons” par mežrozīti, tad viss kārtībā. Mans sīkais gan kauc un gaudo, ka pie tādām skaņām viņam griboties nošauties. Bet… kad sāk tos hiphopus, popus, tad man gribas pamest pilsētu un doties uz ierakumiem. Goda vārds!
Nu ir taču kaut kādas robežas. Ir taču kaut kādi noteikumi, cik ilgi var rībināt mūziku un cik skaļi var to darīt. Visi ignorē! Neviens nekontrolē? Kāpēc?
Un tad vēl tie atkritumi. Tiek jau skandināts, ka nedrīkst pīpēt publiskās vietās. Es jums teikšu, ka ne to vien dara. Arī ar seksu nodarbojas. Nereti no rīta savas “hruščovkas” kāpņu telpā atrodu ne tikai kaķu čuras, kakas un izsmēķus, bet arī prezervatīvus. Tad nu es jums, mīļie, svinīgi paziņoju, esmu nolēmis kļūt par sabiedrisko kārtībnieku. Iešu vakaros un naktīs sirot pa pilsēteli, ķeršu tos, kas traucē naktsmieru, un ziņošu policijai. Jei bogu! Nav, protams, izslēgta iespēja, ka varam šo to sarunāt. Piemēram, graudā. Ja mani pacienātu ar kaut ko gardu vai, hm, ar kaut ko no skaistuma pasaules… es neatteiktos. Es pievērtu acis un neziņotu, es pat aiztāvētu savas un citu iespējas, kā sacīt, jāsaka, uz pilnvērtīgu atpūtu.
