Dziedās, dejos, kā arī vienkārši priecāsies par smaržīgām jāņuzālēm
Amalda Margita Kručena, druvēniete
Ja Ziemassvētki un Jaungads man nozīmē kopīgu pasēdēšanu ar ģimeni pie svētku galda un salūta gaidīšanu, tad Līgosvētki saistās ar ko pretēju. Līgosvētkus sanāk aizvadīt draugu lokā, dodoties uz kādu zaļumballi vai dziedot un dejojot kādā koncertā. Šogad līgot sanāks Litenē un Druvienā. Manuprāt, tā jau ir kļuvusi gluži kā tradīcija, ka mēs ar māsu Līgosvētkus aizvadām kādā koncertā. Šoreiz līgot ar folkloras kopu “Pērlis” dosimies uz Liteni, bet pēc tam došos uz Druvienu, lai satiktos ar bijušajiem klasesbiedriem, sen neredzētajiem draugiem un dejotu līdz pat rītam.
Agrāk, kad biju pavisam maziņa, Līgosvētki tika aizvadīti tikai mājās, sēžot pie ugunskura, cepot šašlikus un dziedot, sagaidīt saullēktu nekad nesanāca, bet tagad, kad esmu paaugusies, saullēkta sagaidīšana ir tradīcija.
Papardes zieds man vienmēr ir asociējies ar mītiem un pasakām. Tik daudz versiju par šo ziedu ir nācies dzirdēt jau kopš bērnības, iespējams, ka šāds zieds eksistē, bet man tas vienmēr paliks kā Līgosvētku mīts.
Ligita Trekše, tirzmaliete
Nav pārāk lielas vēlēšanās šajos svētkos kaut kur doties. Neļauj veselība. Man pilnīgi pietiek ar jāņuzālēm. Reizē ar Līgosvētkiem ir arī skumjas, jo tad vasara jau dodas uz otro pusi. Man šis laiks vairāk saistās ar “Silmačiem” Druvienā, kas ir piedzīvoti. Savā laikā laikam tomēr pārslodze ar “Silmačiem” Druvienā ir devusi savu artavu. Atceroties tos gadus, domāju, ka tas bija par traku. Tajā laikā es biju Druvienas kultūras nama direktore un bija par visu jāatbild un rūpju pietika. Izrāde jau bija fantastiska, un viss bija brīnišķīgi. Līgosvētki man visvairāk patika savā bērnībā, kad ar jāņuzālēm gājām no mājas uz māju un dziedājām, un līdz pat rītam un vēl pa rasu. Tas bija kaut kas fantastisks! Nejuta arī aukstumu, ja tāds arī bija. Atceros miglainās pļavas Jāņu rītā. Tas bija sešdesmito gadu sākumā. Tagad neesmu vairs tajos gados, lai kaut kur skrietu. Man patīk miers, visvairāk man patīk puķes, un šogad šajā laikā būs viss skaistums saziedējis – pujenes, jasmīni un pīpenes.
Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu mācītājs
Man Līgosvētki pa lielam saistās gandrīz ar to pašu, ar ko jau visiem latviešiem – ar ugunskuriem, dziesmām, radu kopā būšanu, izņemot latviešu ticējumus un alus dzeršanu. Es neesmu māņticīgs, tādēļ ticējumus neatzīstu un alus arī mani pilnīgi nesaista. Pārāk daudz esmu redzējis, kā citi ir piedzērušies. Mēs ģimenē nekad neesam bijuši lieli līgo svinētāji, parasti pasēdējām pavisam klusi un mierīgi, svinējām māsai Līgai vārdadienu vai aizbraucām visi pie vecvecākiem, kādas reizes uz zaļumballēm tiku gājis. Es to uztveru gandrīz kā jebkuru vārdadienu. Pēdējos gados svinējām Iecavā, kur sievai krusttēvs ir Jānis, tur mēdzam uzdziedāt un pasvinēt. Tie ir vienīgie svētki, kuros man nav obligāti jākalpo baznīcā un to arī izmantoju. Protams, es to varētu gan darīt, bet sanāktu ,,iegriezt’’ ģimenei. Baznīcas kalendārā mums 24.jūnijs ir atzīmēts kā Jāņa Kristītāja diena. Un, ja šis datums iekristu svētdienā, tad es pavisam noteikti runātu par Jāni Kristītāju, viņa dzīvi, kalpošanu, misiju, mācību. Var svinēt kā vārdadienu, kā saulgriežus, kā garāko dienu gadā vai Jāņa Kristītāja svētkus. Jebkurus svētkus var nosvinēt labi un svētīgi, bet var arī ar traģiskām sekām, svarīga ir attieksme un atbildība. Šogad 23.jūnijā sievai ar kori jāpiedalās Līgosvētku pasākumā, tā nu es būšu ar bērniem, iespējams, ka aizbrauksim pie manas māsas ģimenes.
