Man patīk šis laiks. Ikdienā ienācis neikdienišķi daudz baltuma. Uz plauktiņa vienmēr jābūt gataviem sausiem dūraiņiem un ārā sniega lāpstai. Kad ar spēku esi atstūmis ārdurvis, tad tik ņem lineālu un izmēri, cik centimetrus bieza kārta pa nakti sasnigusi. Priecājos, ka varu dzīvot Latvijā un pieredzēt tik lielu laikapstākļu dažādību un dabas pārvērtības. Protams, īpašu to visu padara cilvēki blakus, ar kuriem varu dalīt prieku vai citreiz gaušanos par “nu jau pārāk garo ziemu un pārāk aukstajiem rītiem”. Vēroju ziemas pasaku un zinu, ka tā kaut kad arī izkusīs un atkal atklāsies zeme. Līdzīgi kā pārklājas ceļi un lauki, arī cilvēki kārtu pa kārtai mēdz aplipt ar slāņiem, bet ne vienmēr ar tiem baltākajiem. Kāds apaug ar dzīves skarbumu, aizvainojumu, pat agresivitāti un neiecietību. Šīs kārtas pielīp ātri, bet nokūst gaužām lēni un ilgstoši.
Dažādos portālos šonedēļ varēja ieraudzīt, kā vieni cilvēki pauž sajūsmu par Ādažu poligona kaķi Pom-pomu, bet citi turpat asi un nievājoši izsakās par, manuprāt, tiešām cienījamā mūziķa un Latvijas vārda nesēja pasaulē Vestarda Šimkus pausto nostāju. Daļa no tiem savā dzīvē nav sasnieguši pat ne desmit procentus no tā, ko šis pianists! Kāda cita žurnālista publikācijā atradu trāpīgo atsauci uz krievu rakstnieka Borisa Strugacka novērojumu par cilvēka empātiju un humānismu, kas visskaidrāk izpaužas tad, kad runa ir par cilvēkiem, kuri personiski pārstāj būt simpātiski. To varētu nodēvēt par “Strugacka testu” šajā laikā, lai izmērām, kas mūsos iekšā un kas nāk ārā pret to, kas pēkšņi nav patīkams kaut vai viņa pausto uzskatu dēļ. Katrs šai dzīves skolas stundai ejam cauri. Gudrais Zālamans reiz rakstījis, ka tāpat kā ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tā viena sirds atspoguļo otru. Vārdu kaujās izgaismojās ne tik daudz oponenta pārliecība, kā tas, kas ir mūsos pašos. Iespējams, tādēļ man patīk šis baltais laiks. Tas dod simbolisku cerību, ka, kamēr zeme ir zem sniega segas, tā uzņem spēkus, atpūšas un kļūst auglīga. Arī mums jāatrod tas gaišais un baltais, zem kā patverties. Palikušas mazliet vairāk nekā divdesmit dienas līdz Ziemassvētkiem. Ko mēs katrs tajos svinēsim? Kādam prieku vairos kopā būšana ar savējiem, citam kārotā dāvana vai adventes kalendāra divdesmit ceturtais lodziņš. Kāds no mums svinēs ziemas saulgriežus, cits labo vēsti par Jēzus Kristus dzimšanu. No sirds vēlu katram savu īpašo svētku noskaņu sagaidīt mierā, svētībā un ar ticību!
