Virtuvē klusums. Uz pamazām atdziestošās plīts kā parādē sarindoti spoži katli, pie sienas – lielāki un mazāki kausi, plauktos sagūluši šķīvji, bet atvilktnēs sānus spīdina dakšiņas, naži un karotes.
Virtuvē klusums. Uz pamazām atdziestošās plīts kā parādē sarindoti spoži katli, pie sienas – lielāki un mazāki kausi, plauktos sagūluši šķīvji, bet atvilktnēs sānus spīdina dakšiņas, naži un karotes. Visu uzlūkojot, šķiet, ka trauki atpūšas. Stāmerienas pamatskolas ēdnīcā ir beidzies pusdienlaiks, pa plašajām telpas durvīm līdzi bērniem aiztraukušās arī viņu čalas.
Saimniece Aina Petrova neļaujas vilinošajam klusumam un atpūtai. Galvā – domu virpulis un urdošs jautājums, ko garšīgu rīt, parīt, aizparīt pagatavot nerātnajiem mīluļiem, kas saimnieci sauc par Babulīti. Tas tāpēc, ka viņa izstaro labestību, bet lūpas vairās izrunāt piktus vārdus.
Piecus gadus Aina rosās skolas virtuvē, katru reizi pirms jaunā mācību gada sākuma cerot, ka viņas vietā nāks kāda gados jaunāka saimniece, bet izrādās, ka valstība, ko sauc par virtuvi, nevienu īpaši nevilina.
“Varbūt tas tāpēc, ka cilvēki baidās no atbildības, īpaši no atbildības par bērniem. Praksē pie manis bijušas daudzas meitenes, kas izvēlējušās kļūt par pavārēm, bet šodien neviena šajā arodā nestrādā. Atklāti neesmu teikusi, ka izvēle bijusi nepareiza, bet saderību vai nesaderību ar ēst gatavošanu pamanu uzreiz. Ar cilvēkiem, kam ir saimnieces talants, saprotos no pusvārda. Ja talanta nav, tālāk par “stumdīšanu” netiekam. Ātrāk pati visu izdaru,” saka saimniece.
Izvēlīgāki ir pārtikušie
Kopā ar otru saimnieci Svetlanu Birznieci Aina ēdienkarti veido visai nedēļai, allaž izdomājot kaut ko jaunu, tomēr pārlieku neeksperimentējot, jo bērni pret eksperimentiem izturoties piesardzīgi. “Ēdienkarti veidot nav viegli, jo vajadzīga dažādība. Cenšos, lai vienā dienā pusdienās būtu zupa, otrā – kartupeļi ar kotleti, karbonādi vai ko citu. Noteikti jābūt saldajam ēdienam,” stāsta pavāre. Viņa pamanījusi, ka izvēlīgāki esot bērni, kuru ģimenes ir pārtikušas. Azaidu vairāk novērtē tie, kam siltas pusdienas ir gandrīz vienīgā ēdienreize dienā.
“Cenšamies, cik varam. Blakus šķīvim noliekam pa ābolam vai kādam citam kārumam, lai būtu lielāks stimuls ēst. Kad pusdienām cepu karbonādes, ievēroju, ka daži apēd tikai pusi. Saku, dēliņ, apēd visu, tā ir tik garšīga, bet puisēns neēd, esot gaļu atēdies mājās.” Saņemot tādu atbildi, Ainas sirds smeldz. Izaugusi septiņu bērnu ģimenē, viņa zina, kāda vērtība ir siltam azaidam un maizes riecienam.
Uzbur garšu un smaržu
Aina smejas, ka piederot veco saimnieču paaudzei, kam ēdienu receptes un sastāvdaļas esot galvā, nevis pavārgrāmatās. Lai tā būtu, vajadzīgi daudzi praktiska darba gadi. Viņa neiztiekot arī bez matemātiskiem aprēķiniem, īpaši, kad zupas daudzumam katlā jābūt tādam, lai pietiktu 100 vai 50 ēdājiem. Tad tiekot dalīti gaļas kilogrami, mērīts kartupeļu un citu sastāvdaļu daudzums.
Saimniece nepievienojas uzskatam, ka ēdiena garša un smarža atkarīga no gatavotāja noskaņojuma. “Nav tādas saimnieces, kas apzināti vēlētos izvārīt negaršīgu zupu vai izcept nebaudāmu kotleti, tomēr viņai ir jābūt apveltītai ar garšas izjūtu. Neko nevaru sev padarīt, bet, sēžot pie viesību galda, vērtēju ēdienus, pārliecinoties, ka liekot kopā vienas un tās pašas sastāvdaļas, viens un tas pats ēdiens katrai saimniecei garšo citādāk, piemēram, buljonam pārāk daudz sāls, mērce – bez garšas. Tāpēc viens no pamatnoteikumiem, stājoties pie katla, ik pa laikam palūkot, kā garšo tas, kas vārās,” saka Aina.
Viņa uzskata, ka šodien, kad veikalu plaukti “lūzt” no garšvielu daudzveidības, pagatavot garšīgu ēdienu neesot problēma. Agrāk pavāram vajadzējis līdzināties burvim, lai ar ķiploku, piparu un lauru lapu palīdzību “uzburtu” garšu un smaržu. Par vislabāko garšvielu Aina uzskata “Vegetu”. To viņa izmantojot, kur un kā vien varot.
Rokas strādā ar galvu
Vairāk nekā 30 par saimnieci nostrādātajos gados Aina pārliecinājusies, ka vispirms pavāre strādā ar galvu, tikai pēc tam ņem talkā rokas.
“Pirms paņemu rokās asu nazi, lai sadalītu kautķermeni, izdomāju, kā pagatavošanai būs noderīga katra tā daļa. To esmu mācījusies pie slavenām saimniecēm, sekojot viņu darbam. Neviena skola nav labāka par prakses skolu, kad esi atstāta katlu, pannu, nažu un produktu sabiedrībā. Saimnieces neielaidās garos skaidrojumos, bet lika darboties praktiski. Atceros, tolaik vēl mācījos Rīgas Pārtikas darbinieku tehnikumā un nokļuvu praksē Vecmīlgrāvī kādā ēdnīcā. Priekšā uz galda man nolika sasaldētu kautķermeni, iedeva nazi un lika sadalīt gaļu,” viņa atceras.
Arī apetīti rosinošus rotājumus ēdieniem Aina vispirms izdomājusi, tad rīkojusies praktiski. Pirmajos darba gados, kad nebijis ne robotu nažu, ne šokolādes skaidiņu un lapiņu, ne marcipāna zemeņu un citu rotājumu, viņa tos veidojusi pati. No sviesta tapušas rozes un gulbji, kas, tiesa, ilgāk glabāti siltā telpā, sākuši “izlaisties”. No vārīta kartupeļa un burkāniem uz pašas gatavotas aknu pastētes “uzplaukuši” ziedi. Galvenais – vajadzīga fantāzija. Strādājot kopā ar pieredzējušu saimnieci, Aina ievērojusi, ka viņa ar īpašas lāpstiņas palīdzību no vārīta kartupeļa izveido “kāpostgalviņu”, kas bijusi ārkārtīgi dekoratīva. Aina lūgusi arī viņai izgatavot šādu lāpstiņu ar rieviņām. Šodien tā ir liecība pagājušajiem gadiem, jo atsevišķā atvilktnē vieta dažādiem amata rīkiem rotājumu gatavošanai.
Darbu neuzskaita
Labas saimnieces slava izplatās ātri, tāpēc Aina neskaitāmas reizes lūgta būt par saimnieci kāzās, bērēs, jubilejās un citās svinībās. Kopš pēdējā kāzu galda klājuma gan pagājis pusgads.
“Labi vien ir, ka cilvēki tagad izmanto kafejnīcu pakalpojumus viesībām, man darba pietiek tāpat. Agrāk, kad tādu iespēju nebija, dažkārt, tikko bija nokopts viens viesību galds, vajadzēja stāties pie otra,” saka pavāre. Lielākais viesu skaits, kam viņa gādājusi par mielastu, bijis Beļavas pagasta Letēs, kad pie galda sēdušies 300 cilvēki. Kopā ar vēl citām saimniecēm Aina piedalījusies arī galda klāšanā pasākumā, kas bijis veltīts Sociālistiskā darba varonei Martai Semulei. Tajā pamieloti apmēram 600 cilvēki.
Izcepto tortu daudzums nav saskaitāms. Daždien vajadzējis izcept pat četras apjomīgas tortes. “Labi, ka vīrs mājās uzbūvēja labu krāsni, jo tā ir būtisks priekšnosacījumus, lai izdotos cepums. Man nav īpašas receptes, kā izcept torti. Visu daru ierastajā kārtībā. Nezinu, kas to ir teicis, bet torte atklājot cilvēka dabu. Labam tā izdodoties sulīga un mīksta, bet sliktam – sakrītoties ka pankūka. Manuprāt, visu nosaka, kā saputotas olas, kā iesijāti milti, cik garšīgs ir vārītais krēms un tamlīdzīgi,” prāto Aina. Viņa domājusi arī par to, cik daudz darba vajadzīgs, lai taptu torte, un cik īss laika sprīdis paiet, kad tā jau apēsta. “Viesībās man visvairāk ir žēl sagriezt torti. Tādos brīžos domāju, cik saimnieces darbs salīdzinājumā ar citiem ir nepateicīgs un ātri gaistošs.”
Ganos cep un vāra
Aina ir dzimusi un augusi Stāmerienā, tuvējās pļavās kopā ar citiem bērniem ganījusi govis, mācījusies Stāmerienas skolā. “Bijām septiņi bērni, kas uzraudzījām katrs savu gotiņu un konservu kārbās gatavojām ēst. Produktus ņēmām līdzi no mājām, sakūrām ugunskuru, vārījām piena zupas, cepām olas un pankūkas. Allaž pieteicos būt par galveno saimnieci. Iespējams, tāpēc, ka ģimenē biju vecākais bērns, daudz palīdzēju mammai, pieskatīju brāļus un māsas. Jau tad sapratu, ka dzīvi saistīšu ar pavārmākslu. 18 gadu vecumā aizbraucu uz Rīgu, divos gados izskolojos par saimnieci.
“Manā pūrā nav īpašu recepšu, jo kopš manas jaunības nekas daudz nav mainījies, tikai šodien iespējas ir plašākas. Galvenais – mīlēt to, ko dari,” saka saimniece.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Aina Petrova.
– Dzimusi: Stāmerienas pagastā.
Mācījusies: Stāmerienas pamatskolā, Rīgas Pārtikas darbinieku tehnikumā.
– Darbs: pirmā darbavieta: Gulbenē – ēdnīcā “Gauja”, ēdnīcā “Avangards”, Gulbenes restorānā, tad Stāmerienas lauksaimniecības tehnikuma ēdnīcā, Stāmerienas sovhoza ēdnīcā un Stāmerienas pamatskolā.
– Ģimene: precējusies, vīrs Anatolijs, trīs meitas – Arita, Agrita un Ailita.
***
Recepte
– Aina Petrova iesaka:
– Ir pagājis tikai pirmais rudens mēnesis, tāpēc kādam mājās noteikti ir kabacis, ko iespējams pagatavot dažādi. Man garšo pildītie kabači.
Kabaci nomizoju, sagriežu apmēram centimetru biezās ripās un lieku sālsūdenī. Kabacim izņemu vidu, atstājot tikai cietāko daļu. Malto gaļu sagatavoju līdzīgi kotlešu masai, tai pievienoju papriku, nedaudz vārītus rīsus, sarīvētus burkānus. Improvizācijas iespējas ir atkarīgas no cilvēka izdomas un tā, kas labāk garšo. Lieku izgrebtās kabaču ripas uz pannas, vidu piepildu ar gaļas masu. Uzleju eļļu un cepu, kamēr tās kļūst gaiši brūnas. Tad pārleju ar svaigo krējumu. Tā vietā var izmantot arī tomātu pastu. Ar kulinārijas lāpstiņas ņemu nost no pannas un mielojos.
