Ābolu: šogad ir daudz.
Ābolu: šogad ir daudz
Daukstu pagasta “Salnu” māju saimniekam Imantam Ilgonim Kanaviņam problēmas radījusi necerēti lielā ābolu raža, tāpēc viņš lūdz talkā cilvēkus vai iestādes, kam vajadzīgi āboli, lai tos atdotu par velti.
“Ābolu ir tik daudz, ka augļu kokiem lūst zari, arī zemē izveidojies ābolu paklājs, bet pats esmu invalīds un nespēju tos salasīt. Žēl, ka augļi sapūs, tāpēc aicinu visus, kam tie vajadzīgi, braukt un lasīt. Neprasīšu neviena santīma. Vienīgi lasīšanā gan nevarēšu palīdzēt, jo esmu pārcietis kāju operāciju,” aicina I.Kanaviņš.
Dārzs, līdzīgi kā citur, cieš no sausuma, tāpēc arī augļi nav padevušies tik lieli kā citkārt. Tajā aug pirms 40 gadiem paša saimnieka stādītas vairāk nekā 40 dažādu, pārsvarā rudens, šķirņu ābeles. Te ir gan ‘Antonovka’, ‘Baltais dzidrais’, ‘Sīpoliņš’, ‘Trebu’, ‘Rudens svītrotais’ un citas ābeles, kuru nosaukumus I.Kanaviņš jau piemirsis. Daudzi koki izsaluši aukstajās ziemās vai arī cietuši no augļu koku vēža.
“1959.gadā uzcēlu māju un dažus gadus vēlāk apkārt tai veidoju augļu dārzu.
Laikam te ir laba augsne, jo katru gadu ienākas laba ābolu raža. Pārsvarā dzīvoju Rīgā, strādāju Zemkopības institūtā. Uz šejieni pārcēlos pirms 12 gadiem, kad sākās zemes reforma. Piederu tiem cilvēkiem, kas labi pazīst vismaz pusi rajona, jo divus gadus strādāju arī par Daukstu pagasta zemes mērnieku,” stāsta saimnieks, atzīstot, ka ir grūti atgriezties Rīgā, jo sirds pieder laukiem.
Pašu iztikšanai ziemas krājumi jau sarūpēti, bet svaigus ābolus nav kur uzglabāt, jo izpalikusi kādreiz iecerētā pagraba būve. Arī radiniekiem Rīgā šā veselīgā labuma pietiekot, bet uz lielpilsētu tirgiem aizbraukt I.Kanaviņam vairs neesot pa spēkam.
Arī Gulbenē, Skolas ielā, kāda kundze pie savas privātmājas sētas katru dienu izkarina maisiņus ar āboliem. “Viņa atvēl, lai cilvēki ņem par velti un ēd uz veselību. Negribas saimniecei ābolus mest zemē. Žēl, ka dažs labs garlaicības dēļ paņem tos un mētājas,” laikrakstam raksta kāda gulbeniete, kas vēlējusies palikt anonīma.
Viņa rosina rakstīt par āboliem. Esot žēl, ja tie dažā dārzā sapūst nesalasīti vai tiek izmesti atkritumos. Vajagot rudenī ābolus ēst katram, cik lien, jo tie taču – “dzīvi vitamīni”. Turklāt katras namamātes pienākums būtu sagatavot krājums ziemai – kompotus, ievārījumus un sulas.
“Zemnieki nemaz neinteresējas par to, kur varētu realizēt ābolus. Izbaro lopiem, cik var, apēd paši un uzdāvina citiem. Labākos augļus saglabās ziemai pašu patēriņam. Bet pārdot ābolus vēlas retais. Ja nu vienīgi tirgū, taču domāju, ka noieta nav, jo šovasar visiem tās mantas gana. Nezina, kur likt,” informē Gulbenes Lauksaimniecības konsultāciju biroja darbiniece Lucija Cīrule.
Viņa pauž, ka “tas nav nekāds noziegums – izbarot ābolus lopiem”.
Gulbenes rajonā neviens nespecializējoties ābolu audzēšanā. Tas nozīmē, ka zemnieki nevar vairumā ziemā uzglabāt ābolus. Tiem vajadzīgs īpašs režīms – nemainīgs mitrums un gaisa temperatūras režīms. Nekādā gadījumā vienā pagrabā nedrīkstot uzglabāt kartupeļus un ābolus.
L.Cīrule pauda, ka zemnieki nejūtas ieinteresēti nodarboties ar ābolu audzēšanu pārdošanai, jo uzpircēji maksā tikai trīs vai četrus santīmus kilogramā. Tas ir apmēram tikpat, cik par litru piena.
Latvijas Augļkopju asociācijas vadītājs Jānis Zilveris, kam pašam Siguldas pagastā pieder kokaudzētava zemnieku saimniecībā “Pīlādži”, atzīst, ka kvalitatīvus ābolus šoruden iespējams pārdot pat par 30 santīmiem kilogramā. “Tie ir deserta āboli, jaunu šķirņu augļi, kas plūkti jaunos dārzos. Vecos dārzos audzētus ābolus nevar izdevīgi pārdot. Tas ir tāpat kā ar kartupeļiem,” stāsta J.Zilveris.
