Jolanta Zirne: “”Silmači” ir pirmais deju kolektīvs, kurš no Druvienas piedalīsies lielajos svētkos.
Jolanta Zirne: “”Silmači” ir pirmais deju kolektīvs, kurš no Druvienas piedalīsies lielajos svētkos.
Druvienas pagasta vidējās paaudzes deju kopas “Silmači” dalībnieki jau pavisam drīz būs starp dejotāju tūkstošiem. Kopā ar visiem Dziesmu un deju svētkos otro reizi būs arī druvēniete Jolanta Zirne. Svētki visiem kolektīva dalībniekiem būs kā skaista un neaizmirstama dāvana “Silmaču” septītajā dzimšanas dienā, kas tiks svinēta augustā.
“Būtībā mēs esam jauns kolektīvs. Gadā, kad dibinājās “Silmači”, Rīga svinēja 800.gadu jubileju. Dzimšanas diena bija arī Druvienas vecajai skolai – muzejam. Tā vadītāja Ligita Zvaigznekalne, domājot par jubilejas pasākumu, izteica priekšlikumu, ka ir vajadzīgs deju kolektīvs, jo Druvienā vienmēr ir bijuši naski dejotāji. Sākumā ar neticību ieklausījāmies šajā priekšlikumā, tomēr izdevās noorganizēt sešus dejotāju pārus. Lai gan pasākumā pie muzeja nodejojām tikai vienu deju, visiem “āķis bija lūpā”. Tā viss sākās,” atceras Jolanta. Rudenī uz mēģinājumu kultūras namā sanākuši jau astoņi dejotāju pāri, lielākā daļa – pāri ne tikai uz skatuves, bet arī ģimenē. Neviens īpaši neesot pierunāts. Arī sievas bijušas tik gudras, ka spējušas motivēt vīrus dejot. Jolanta smejas, ka viņai to neesot vajadzējis darīt, jo vīrs Ainārs savulaik dejojis Druvienas jauniešu deju kolektīvā.
Vajadzīga uzņēmība
“Visu darām ar prieku un lielu atbildību. Tas nekas, ja dažkārt pietrūkst fiziskās varēšanas. Nenoliedzami, iespēja piedalīties Dziesmu un deju svētkos bija un arī tagad ir liela motivācija, jo mēs gribam iet krāšņajā gājienā pa Rīgas ielām, dejot līdz ar citiem kolektīviem. Ja vienreiz ir būts šajos svētkos un pasmaržota atmosfēra, no tās vairs nav iespējams atteikties,” saka dejotāja. Nav viegli savienot mēģinājumus un koncertus ar mācībām un ikdienas darbu īpaši tāpēc, ka ir dejotāji, kuri strādā ārpus pagasta robežām, daudziem ir darbs maiņās. “Ir jābūt ne tikai atbildībai pret citiem kolektīva dalībniekiem, jo tu esi viens no 16, ar tevi pārējie rēķinās, bet arī priekam dejot. Tie dejotāji, kuriem nav bijis šī prieka, no “Silmačiem” ir aizgājuši. Nav jau tikai priecīgi brīži. Gadās, ka deju skatē kāja vai roka nepaceļas tik augstu, kā vajadzētu, pietrūkst arī koncertpieredzes, tāpēc vērtējuma punkti nav tik augsti.
Dejotājos, kas ļoti cenšas, tas varbūt rada rūgtumu par kāda neizdarību,” prāto Jolanta.
Zūd sociālā loma
Jolanta gandarīta, ka septiņos dejai atdotajos gados ir pilnveidojusi savu pieredzi, apguvusi tehniskos dejas elementus, iepazinusi absolūti citu vidi. “Dejošana man ļauj būt tādai, kāda esmu, jo ikdienā cilvēks piemērojas konkrētajai videi un atmosfērai, kurā atrodas. Aizejot uz mēģinājumu vai uzstājoties koncertā, it kā zūd sociālā loma. Es esmu tikai dejotāja, nevis skolotāja, māte un sieva ģimenē. Esmu savējā starp savējiem. Dejošana man ir milzīga atslodze. To es izjūtu pēdējos divos gados, kopš nestrādāju par kultūras nama vadītāju. Turklāt tā ir vienreizēja iespēja izkustēties, tas ir kustību prieks, kura tā pietrūkst šodienas dzīvē. Ar prātu cilvēks izprot šīs dejas kustības, bet nespēj tās pārnest uz ķermeni, toties, kad tas izdodas, ir prieks. Liela nozīme ir apziņai, ka es varu, spēju, protu, jo tas dod gandarījumu,” saka Jolanta. Viņa iemācījusies sakārtot dzīves prioritātes tā, lai tās cita citu papildinātu, nevis traucētu. Jolanta priecājas, ka “Silmači” spējuši apliecināt, ka ir ļoti vienots kolektīvs.
Nosaukums kā svētība
Par kolektīvu varot spriest pēc tā nosaukuma. Jolanta, kura sevi daļēji uzskata par “Silmaču” krustmāti, domā, ka kopas nosaukums ir izraudzīts kā svētība. “Tas liecina par kolektīva stabilitāti, nopietnību. Tas nekas, ja ne vienmēr esam tik kustīgi un lustīgi, kā vajadzētu, jo pārlieku saspringstam pirms atbildīgas uzstāšanās. Esmu novērojusi, ka ļoti skaisti spējam nodejot un atplaukt dejā tad, kad uzstājamies Druvienā. Cituviet mazliet pietrūkst pašpārliecinātības,” uzskata dejotāja. Viņa cer, ka otrās pakāpes diploms šogad rajona deju skatē katrā “Silmaču” dejotājā būs iesējis pašpārliecinātības sēklu. “Arī manī ir šī dejošanas indeve, tāpēc arī pēc gadiem nākotnē joprojām gribu dejot kādā kolektīvā. Kāpēc lai tie nebūtu tie paši “Silmači”?”
***
Deju kopa “Silmači”
– Izveidota 2001.gada augustā.
– Vada pedagoģe Iveta Eiduka.
– Dejo astoņi pāri, pieci ir ģimenes pāri.
– “Silmačiem” šie būs otrie Dziesmu un deju svētki.
– Kolektīva devīze: “Mēs gribam dejot 100 gadus!”
