Aizver vakaros logus un ļauj mijkrēslim sabiezēt tur, norieta kvēle lai aizkaru vīlēs savādu uguni bur.
Aizver vakaros logus un ļauj
mijkrēslim sabiezēt tur,
norieta kvēle lai aizkaru vīlēs savādu
uguni bur.
Liec, lai pieklust šī iela, kur dzīvo
un mīti tu, draugs,
lai dzīve tev šķistu kā gaismas pilns
pārplūdis trauks.
Apstājies brīdi, kad ēnas top tumšas
un logu stūros gulst.
Lai tavā sirdī dzimst līksme, un sirds
gavilēs mulst.
Mirklī, kad jutīsi elpu, ko uzdvesis
Pasaules Laiks,
lai tavā sapņainā dvēs”lē šalc
prieka pilns viesulis maigs.
Aizver vakaros logus un ļauj ēnām
pulcēties tur,
lai rieta saule it visur šo spīdumu
kur.
Liec, lai top klusa šī iela, kur staigāt
tu mīlēsi, draugs,
jo šajā mijkrēšļa stundā patiešām
ir slēpies kas jauks!
***
Šai rudens koku zeltainā rūsā
deg ugunī kļavas un pakalni klusē.
Mirdz meži un sili zeltā un varā,
un kvēlums šāds dīvainu brīnumu
dara.
Tu staigā caur klusuma apdvesto
mežu nu gluži kā jaunu un gluži kā svešu.
Un mirdzuma savāda pilnas tev
acis,
kā būtu šo oktobra spožumu vācis.
Un zaigainums neparasts lapotnēs
kvēlo
un kritušās lapās sveic vakaru vēlo,
bet rudeņa saule vēl zvīļo tev pāri,
kaut zvaigznes pirmās jau uzdzirkstī
vāri.
