Aldu Alberti, Tirzas kultūras nama vadītāju uzklausījusi Evita Brokāne
Pagājušās nedēļas nogalē Ērgļu novada “Meņģeļos” piedalījāmies Latvijas sieviešu un vīru koru salidojumā, kurš notiek reizi piecos gados. Laika apstākļi sestdien, kā zināms, bija ne visai iepriecinoši, taču Dieviņš mūs saudzēja. Iebraucot gan nedaudz līņāja, taču lielajā Meņģeļu kalnā, kur notika vairāk nekā 2000 cilvēku lielais mēģinājums, līšana nedaudz apstājās, un mēs pāris stundas jaukā saulītē izdziedājāmies. Uz mēģinājuma beigām gan laiks atkal sāka mainīties. Tad pie mikrofona pienāca diriģents Romāns Vanags un jautāja, kam ir šie svētki, pats atbildot, ka tie ir mums, tādēļ koncerts tika pārcelts no pulksten 18.00 uz 16.00, jo mākoņi jau pamalē atkal brieda. Lai arī kādu brīdi pirms koncerta nedaudz uzlija, ar dziesmu varu uz koncerta sākumu atkal debesīs sasaucām saulīti, bet līdz ar pēdējām mūzikas taktīm jau atkal jutām pirmās lietus šaltis. Diriģenti diriģēja gumijas zābakos, saudzējot savus skaistos novadu tērpus, dziedājām lietusmēteļos un vainagi palika sapīti un neuzlikti. Koncerts bija ļoti sirsnīgs, tāds sen nebija pieredzēts – diriģenti uzlūdza diriģentes dejot, koristi dejoja līdzi.
Meņģeļu sētā notika arī konkurss. Konkursam tika veidoti tējaszāļu pušķi. Mūsu pušķim bija nosaukums “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme jeb Jo ciešāk, jo mīļāk”. Kopīgi ar Ievu Bērziņu mums abām tapa dzejolis, kura nobeigumā bija vārdi – kad puķes vīst, mēs vīstam visās toņukārtās un šīs sajūtas nav izsakāmas vārdos. To varētu likt kā moto šim pasākumam, jo sajūtas bija tiešām neizsakāmi jaukas. Pēc tam iekūrām ugunskuru, varējām dejot un priecāties. Satikām draugus un paziņas. Manuprāt, pats svarīgākais šajā saulē arī ir tas, ka mēs varam satikties. Satikām draugus no Ventspils, no Līvāniem, no Pušmucovas, no Priekuļiem, tas bija brīnišķīgi! Sapazināmies arī ar jauniem kolektīviem un rudenī plānojam rīkot sadziedāšanos.
